Piemēram, Parīzē braukšana un Eifelis figurē vismaz 55% romantisko mīlasstāstu: tu cilvēk, samīlies, no nulles līdz simtam uzraujies sekundēs, zaudē prātu un realitāti, staigā glāžaini kaleidoskopīgām acīm un lieto vilkābeles ekstraktu pret pārsitieniem un tad jūs dodaties uz Parīzi, Šarls de Golls visā godībā, Champs Elysees, narcises, akordeoni, Sēna un bulvāri, kuri ceļiniekus aizved pie zināmā četrkāja. Kad izlavierējuši starp pēdīgajām mazajām šķērsielām, kurās pārdod ziedus, viss, ko spēj pateikt,  ir kaut kas juceklīgs un aprauts par skaistumu un mirkļa burvību, daudzspuldzēs pārgaismotu. 

Bet Eifelis tač tur gadsimtiem stāv un mijardiem tur spulgači bijuši, visu ādas krāsu un matu struktūru, hipiji, panki, disko un ēmo, un cik vēl būs, un kādās kombinācijās, holē hop, leave all your expectations behind, taču viss, ko katrs plusmīnus var konstatējoši noelstot, ir „skaisti.”
Un nekā savādāk.

Vai Klimta „Skūpsts”: pirms vēl nācās atdot dzimtu un režīmu parādus- Belvederē, miljardīgās tirāžās, sākot ar sērkociņiem, beidzot, bet neaprobežojoties ar plediem un flīzēm- liekas, kas nu vēl klasiskāks un zināms tak jau vairumam planētas Z. iedzīvotāju, bet neskatoties uz valodu daudzveidību un zīmēm, galvenokārt raksturojas gauži universāli vienādi.
Aizturi elpu un sastingsti un neko nepateiksi pārliek. Skaisti.