Atskanot īsziņas vai zvana signālam, visi rādītāji caur mitohondrjām uzlec debesīs, tādējādi ehokardiogrāfijas protokolā varētu izpelnīties piezīmi par pārsitieniem. Grafiku līknes iegūtu tādas kā astītes, tādus kā ieapaļus ķeksīšus, kurus dr. Jukmane zinātu norakstīt uz emocionālo slodzi,aicināt darboties tikai un vienīgi aerobajā režīmā un ņemt to nevis viegli, bet nopietni, kā arī, ar maratonpuikām skrieties citruden.

"Proķiv karmi ņipaprjoš- nākamajā dienā, sēžot pavisam cita ezera krastā varēju atcerēties Kisindžeru un dažiem brīžiem laimes, kad esi gājis kopā ar Dievu, to teica Henrijs K.K. Dzirdot, kā saplīst jau trešais stīgu pāris ģitārai, kā aizsmok trombons un pastiprinātājā iesper devītais pērkons, spilgti pastiprinot klusumu, pirms saule vēl nebija svīdusi, izmantoju vispārējo apmulsumu un jucekli, pie vecā zirgu sarga Ūsiņa veikli iemainīju trīs jardus domātspējas, pret vienu nekavējošu un tūlītēju rīcību, darīšanu.
Lai-dars, no vārda darīt.
Tas nekas, ka Ūsiņš tovakar nolika man makten nelabvēlīgu valūtas kursu, bet jods par valūtu un izžūstošajām federālajām rezervēm, tikvien tā beidzot varēja ieskatīties tur, par kurieni bija tikai dzirdēts.
Un smuki, izrādās, Izrādās. Ļoti. Teju vispārākajā pakāpē.
Milzu mākoņu gubas vēlās pār šoseju nākamajā dienā, saule atmirdzēja rudenīgajās peļķēs un ceļš izskatījās pēc sudraba strēles, kura triecās te aiz līkuma, te kalnup; apkārtceļa laukus pļāva koši sarkani kombaini un ceļmales māju dārzos ziedēja milzīgas, tumšsarkanas dālijas.

Pavisam jau atkal citā piektdienas vakarā pienāca deadline, viens no trijiem svētvārdiem, pie kura upurakmens mira ne tikai paveiktais Uzdevums, bet arī citkārt možā humora izjūta un to aptvēru ar 12 stundu nobīdi, tas ir puskontinents joku starpā.
Taču kaut kur uz 11. novembra un 13. janvāra ielas stūra biju pavisam citā dimensijā un uz mežu ejošā vilku bara saucienus par saviem vairs neatpazinu, ātri stāstīju vilkiem par labākajām jēru gatavošanas receptēm un to, cik jauki smaržo vilnas dzija, kā arī, kaut ko par asiem kadiķiem, kas Kolkā zied. Vilki klausījās ar izbrīnu un netēlotu pārsteigumu, pēc tam ļoti atvainojās, ka vispār ir vilki un tiem šobrīd mazāk rūp manas jēru zināšanas un tekstila mīlestība, vien paši jēri gan. Palikām katrs pie sava, kuri pie zināšanām, kuri pie jēriem, vēlāk kaut kur klaudzēja zelta āmuri, skanēja aplausi un ovācijas, zīle bija atnesusi vēsti, ka šoreiziņ būs atgadījies kāds misēklis tulkojumos- Ūsiņš taču pārdeva darīšanu, ne domāšanu, bet ar kas tad atkal ir šis, ko? Orientēšanās savu mīļāko grābekļu gaņģos? Ikgadējā dr. Aikāsāp profilkse: "vai šeit joprojām jūt?" Informatīvi letālais ieskrējiens vecajā stirnu cilpā, kura izkārta vienīgajā Tirzas kunga ozolā- sen zināms, ka to pilnīgi mierīgi varēja apiet, kā to pieļāva jebkuras distances platums, redzamība, bet tomēr, tomēr: prasās taču pamēģināt atcerēties. "Man jūs nosaukt par idioti vai pati sapratāt?"
Vēsajā parkā lija zīļu lietus, svilpoja ka ne cikādes, ka ne sienāži, bet varbūt šņakstināja hiēnas, kurš gan lai to tagad atceras, visi bija aizrāvušies ar spožo akotu parādi un Ūsiņš nerādījās ne saukts, ne lūgts, kaut zināju, ka viņš varētu glābt Semiramīdas gaisa dārzus. Laikam parks par glaunu, ne tā auguseka, ne tā koka apbūve, galu galā, lepnās Rīgas parki un dārzi. Galu galā, jācīnās pašai. Solis tovakar noteikti nebija taisns kā lineāls, daudz lekālu un daži lokāli, kuros ar personīgo identu atzīmēties, ka esi dzīvs, te un rekušeku, cel un sasit glāzes, āreče, arītubrut, kaut kādas viltus sirēnas, bet tas viss piederējās un visai laicīgi arī tika izbeigts. "Paskat, plīst", es teicu par peciņglāzi, pirms tā saskārās ar nenovēršamo - betonu un tad no kaut kurienes atskanēja Fly me to the moon, haizivs žaķeti apvilcis zutis sacīja, ka vajadzētu uzkāpt Bastejkalnā, cik banāli, jā gan, lēksim bedrē, lēksim bedrē, bet tagadiņ paspiežam roku uz atvadām.

Rīts bija savilcis pilnu ekrānu ar telegrammām un anagrammām, kādu par nodegušu māju, dažas par nosvilušiem tiltiem, bet dusmas mani vadīja un es teicu, "manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav mani ceļi," gājuši, iedegsimies vai vismaz katrs par sevi, katrs pats un lūdzu neļaujiet man pazaudēt labā no ļaunā, fosforu, kas izliekas par dzintariem, atpazīšanas maņu un tamlīdzīgi.