Ir, kam es ticu. Es ticu mīlestībai. Mīlestībai bez konstrukcijām.
Tai, kura ir tad, kad zini, par ko vispār ir šī filma un tai, kurai nav nevienas citas formulas, izņemot mīlestību pašu par sevi: nav nekādu lēmumu un arī domāšanas. Vienkārši- tā notiek, pieķer sevi, ka tā ir tava dzīve un to tu dzīvo un pārējais- gribas, vēlmju un prāta augļi ieņem fona vai dekorāciju vietu, tiem nav arī balstiesību.

Un tikpat ļoti, kā ticu mīlestībai, es ticu arī vienkāršai kačkai,
visvienkāršākai par vienkāršo: acumirklīgam saslēgumam un viss viens, cik tas ir īss vai garš un cik spožs, bet arī tajos nav konstrukciju.

Pārējais neskaitās, jo nogurdina. Tātad- nav.