Svētdien mašīnā atradu Simon&Garfunkel disku un tā nu man atkal ir Mrs. Robinson un Sounds of Silence un smaidu es plaši, šo dzirdot: sirsnīgo laiku atbalsis, dulnums un nebeidzams enerģiskums, kas dikti pieķer un pavelk.

Tās dienas, kad monitors kusa no saules, es, mazliet bubinot par "neciešamo karstumu", pavadīju pie sava darbagalda un laikam tieši tad arī notika vasara, lai vakar pamanītu, ka rīti ir neapstrīdami dzestri: ir augusts un nevajag mānīties.
Man ir mazliet žēl, ka nepamanīju, piemēram- kā zied liepas. Jasmīni. Vai magones. Kaut zināju, ka kaut kur tas notiek un garām gāju, informatīvi un virsrakstu līmenī, pārslīdēju nepieķeroties, nepieskaroties. [stop, atmest banalitātes.] Bet šoreiz pārāk neesmu piedalījusies, pašaplaupīšanās. Organizēju ģimenes laivu braucienu- visi kopā neesam airējuši kopš 91 gada, kad tieši pučā trāpījām upē, ar radio "Rossija" klausījāmies vārgu frekvenci par tankiem un Gorbačova runu uz stāvot uz akmens, Salacas krastā, pārbijušies kā diegi. Jo ja nu mazo brāli ierauj armijā? Ja nu sākas karš? Ja nu mūs tomēr izsūta? Ja nu Černobiļa-II, ar nolūku? Bēgt ar 2 kanoe un smaili uz Zviedriju? Varēsim pārairēt? Vienīgais brauciena biedrs, kurš dzīvoja šlepi kuldams, bija mazais taksītis Sāra: tik liela, ka ielīda cukurpakā un izēda visas konfektes, regulāri iešļūca upē un sadeva krāgā [profilaksei] dažiem kaķiem.

Man mājās, nez no kurienes pārnakšņo (pārdieno?) naktstauriņi: vienu satiku pieplakušu starp 2 žaketēm, spārnu zvīņas vien bija ierīvējušās vietā, kur tas bija paslēpies, otrs tupēja starp 2 krūzītēm virtuvē un trešais-starp avīzēm. Visi trīs slinki, bet dzīvi un izgulējušies izlidoja pa logu.


Vēl es vakar iznīdēju vienu konstanto FAILeru subjektu.
Man līdz šim bija 3 kulinārās katastrofas, kuras nekad nekad nekad nespēju piedienīgi pagatavot: auzu pārslu cepumi, vaniļas mērce un biezpiena sacepums.

Līdz šim esmu uzcepusi diezgan neskaitāmas dažāda zaļuma, sīkstības un sadeguma pakāpes zoļādas, čupiņas un drupaču kaudzes, bet BEIDZOT, BEIDZOT vakar man TAS izdevās. Man sanāca gandrīz lielisks biezpiena sacepums, ja vien būtu izraudzīta pareizā veidne- viss būtu vērtējams ar augstāku atzīmi. Bet ir garšīgs, pat ļoti. Līdz ar to, kulinārās nespējas galvgalī vēl spītīgi rotājas ortodoksālā vaniļas mērce: tur ir kaut kas karmisks starp mani un šo tik reizēm kāroto, bāli dzelteno virumu un auzu cepumi, bet tie man arī laikam vairs negaršo, vai arī skāņas tās vīnogas, tomēr.

Ā, un Ābeles "Paisums" ir lielisks. Paties, paties.