Kādu brīdi elpo, ej un domā, ka mīlestība ir viss un tā ir visur: dziesmās, puķēs, darbā, krītošajos dolāros, kamambērā un bērnu balsīs.
Tad pamani, ka mīlestībai ir viss, Le Roi est mort un tam nav vairs nekāda sakara ar jums.
Un arī nekādu "jūs" nav. Vairs. Iespējams, nekad arī nav bijis, bet vien- ir gribējies.
Tas pat nav sāpīgi, tas ir diezgan sāpīgi uzjautrinoši, stabila pazīme mainīgai pasaulei.

No savas malas skatoties, šķiet- ei, ļaudis, klau: beidziet tač griezt vēnas un ķidāt aizvakardienu, šobrīd lai nāk dzeltenie maisi/ melnie maisi/
irēts dzīvoklis pēc ilgi būvēta nama, kādi 3 mēneši nervheela, maiss vīgriežu un vēl pusgads apgrūtinātas elpošanas.
Un miers. Reiz plauks citas puķes tajās pļavās un dziedās citi putni citas dziesmas; ko tur daudz- tā vienkārši notiek.
Pieraksti vien citai reizei, kamēr svaiga galva.

Bet tur arī tā atšķirība starp tiem, (piemēram, mani), kuri dzīvo plūstot- te ir, te nav, te bija, ir pieraduši nepierast, iegūt un zaudēt vienlīdz bieži; un tiem, kuri reizi pa desmitgadei izmet enkuru, līdz kādu rītu, pēc brokaslaika saprot, ka filma ir beigusies, pavisam un neglābjami.

Lai nu vai kā. Tagad zinu- man patiesi, patiesi nav ko pārmest Providencei. Man klājas ļoti labi, paldies, paldies, paldies.