trekna saule rietēja virs randu pļavām, eleganti atspīdot Veides nama stiklos un katra kokgrebuma ēna pajumtes mežģīni atstaroja fasādē vēl virtuozāku. un neviens vietējais nezin sacīt kur ir iela, kura jāatrod; blakus bezvējā jo staltas vīd Randu pļavas un turpinot aušoties ar Salacgrīvas kafijas dzeršanu tā pavisam nemanot šķērsot robežu, valstu un pilsētu ieskaitot. meklētā jūras iela tomēr bija pavisam citā pusē, pašā sākumā, kur, protams, paskrējām garām- jo nevar griezt pirmajā ceļā, domājot to par īsto esam, vajag vispirms aizbraukt līdz centram, paņemt nulles punktu un pēc tā noorientēties apvidū, lai atrastu jūras ielu pašā purva malā.


pēc vairākām stundām varen blīvi smaržo ievas pie Kungu Rijas un mēness virs tās ietinies bālā oreolā: aina kā no klasiskākajām Rinkules- Zemzares pastkartēm, bet tā vis nekāda pastkarte- nejauši savijušies kauliņi, tādā, lūk, kombinācijā, ar skaļi žvadzošām neironu ķēdēm un pulsējošiem asinsvadiem.