Piemēram, divas iepriekšējās dienas es piedalījos gājienā no Cēsīm līdz Vaidavas ezeram: ar lokiem un līčiem tur saskrēja varbūt kādi 30 km- tikai vienu dienu, otru- gulēju uz laipas ezerā, degunu sauļojot, klausoties, kā lec zivis un pēc pirts iepeldot ūdenī, kopā ar bebru.

Bet šodien, trijos no Rīgas izbraucot un nule pārbaucot: Jūrmala-Tukums-Talsi- Slītere-Košrags-Vaide-Kolka-Roja-Pūrciems-Melnsils- Tukums-Rīga, katrā punktā pa pieturai, sev zīmīgo punktu apskatei. Šlīteres bākas sargs atslēdza ottreiz durvis, sakot- "jums tā spīd acis, ka nevaru atteikt, bet šodien te visi brauc to kuģi skatīties- itkā tas cirks būtu."

Vecais, labais Košrags ir ikurāt tāds pat, krastā pat zaļi dzeltenā šerifa laiva ("man' tupel'") nemainīgi savā vietā un tīkla steķiem nekas neskādē. Maģiska vieta.


Vakar līdz sāpīgumam iedūra acī outdoori "pērc, grāb, liec galvu cilpā par 0% pirmo iemaksu."
Raiskumā visas ceļmalas zied, putni klaigā un Pūrciemā smaržo jūra. Sasodītā metropole zaļajā sezonā smacē, noasfaltē maņas un aizlīmē muti ar respiratoriem. Piecgades plāns: atrast risinājumu starp komfortu un sirdsapziņu.