Bezpasu ceļošana ir patīkama- esi godavārda kultūras līdzdalībnieks, kurā katrs vispirms rūpējas par savu personīgo atbilstību un ētikas tīrību, nevis par rakstītā burta formālu ievērošanu, juridisko korektumu- ciešākais līgums ir personīgās karmas likums un miesīgā sirdsapziņa, tā pati, kuru nespēj noklusināt gudrajo un aicināto dedzīgās vai deja-vu pilnās runas, jaukas-bet-merkantīlas-mazlietslidenas-idejas, tūļi, protcesi, utt;
tā pati, kura ir zināma kā skaļais pīkstulis kreisajā paribē, kad nofiksējis kādu klaju nesakritību. Ticības koridors, zināmā mērā, kurš neierobežo pārvietošanos pat tik zināmā telpā.

Vecā Stokholma bija jauka kā allaž. Vējš dzenāja ziedošos ķiršus, cilvēki parkos dīki gulšņāja, bet terasīgajā jumta birojā pieņēmāmies prātā un kā tikpat allaž- viegli konstruktīvās runas par lietām pēc būtības. Tieši tas man sāk iepatikties aizvien vairāk: vienkārša cilvēcīgpieklājība, dvēseles uz plaukstas nelikšana: teritorijas izjūta un robežu cienīšana, jo satura tā jau ir padaudz un ja to saņem negribot, tad sanāk baigais interapšens, kas diezgan drastiski samazina ticamības momentu Labajam.