Gāju es gar Saeimu, aizdomājusies jo tāļi un piepeši jaušu sevi veicam vienu vingrošanas vingrinājumu: proti, ejot vienlaicīgi paceļu abas rokas un izelpoju, izpūšot gaisu caur lūpām ar skaņu "fiuuuu, fiuuu".
Brāķis bija tajā apstaklī, ka izrādās, es biju iegājusi pašā turistu grupas viducī un teju nonesu gidi.
Dzirdēju vienu kundzīti ar lillā matiem drusku iekliedzamies.


(no malas tas varēja izskatīties apmēram tā: meitiets ātrā solī, tumšilā mētlītī nones mierīgus vācu penzonārus.)

Es atvainojos par valsts tēla iedragāšanu frontālā triecienā,
patiesībā, Latvija mīl savus viesus.
Rīga mīl savus viesus.
Vecrīgā visur mīl savus viesus vēl jo ļotāk, ir arī specāli viesmīlēšanas sarkanie (goda) stūrīši, meklēt pa diagonāli iepretim Rīgas domei, es vienkārši esmu drusku pavirša, kad aizdomājos.