Še tev upe, peldi, ik pa brīdim atskaities, kur esi un kādus kokus gar malām redzi, ik pēc tilta uztaisi dažus swotiņus, visi reporti jāiesniedz vienā no četriem formātiem: kurā nepateikšu, mēģini sajust, kādā vēlos, pārējā laikā, esi laipnīga, smaidi un māj, bet peldi, iztiec bez straujām kustībām, peldi- hop, hop. Cits nekas nav jādara, straumi nevajag apdzīt un triekties arī ne, peldi mierīgi, elpo dziļi, vēro un skaties. Kāda ir ūdens temperatūra, to mēs nezinām, nelūdzam un nepieprasām. Tas musm nerūp, bet domājam, ka silta.


Un ja esi vilks, tad neskaties uz mežu, ēd, ēd, ēd, cik jaudā, gan vienmēr atradīsies kas ēdams, piena ķīseļi medus krastos, reizēm garneles, reizēm galetes, bet ēd, neskaties apkārt un neskaties uz mežu. Vīnu drīkst dzert neierobežoti, tāda ir mūsu jaunā diēta: vīna avoti ir upes apakšā, peldi uz merlot mučeles. Kā vien pastiepsi roku, padosi signālu, gluži kā Pavlova suns, tā ietecēs vīns mutē un foreles sudraba šķīvjos iekārtoties jau grillētas. Tikai ēd, peldi un apkārt neskaties. Uz mežu neskaties. Mežā viss ir slikti, tur dzīvo spīganas, lapsas, pūces, vāvres, tad sauss, tad slapjš, tad sēnes, tad lietus, egles un skujkoki. Kurš tad to var saprast, kurš to var izturēt. Tāpēc ēd no bļodiņas, sēnēs neej, bet peldi, smile and wave, flowchart and worlflow analysis.

Un savaldi savas strāvas, atomus un lādiņus, nepamet svētku galdu, lai triektos uz otru pasaules malu. Neskrien prom, pirms pusnaktī, divu magu uzraudzītā slepenā rituālā par princesi kronē, savaldies, elpo dziļi, neplēs krūtis. Ja plīst plaušas un liekas, ka ribās žiletes, tad vērsies pie tuvākā radiologa, bet ēd,ēd, nemūc.
Savukārt, ja šo savaldīšanu neizturēji, te durvis, te logi: atver logu, ievelc gaisu, izvēlies un dodies, ja nemāk sadalīt pusslodzes tā, ka kustība izlīdzinās un var rēni un plūsmeni. Atceries, toreizņ, tajā līkumainajā ceļā ar Vienu ezeru pa labi, bet Otru- pa kreisi, aiz kalna, kad ziedēja rapsis, debess bij zila, bet ezeri- zaļi: to ainavu bildējot, ļoti ilgi locījies, ar statīvu un visādiem tur uzstādījumiem, tikmēr ilgi, līdz saulainā padebess aizvilkās un ziedošā lauka brieduma vidū, nez no kurienes, ieplēsa sarkans kombains: milzīgs, sarkans neticami ātrs un jaudīgs kombains- pilnīgi nefotogēnisks tīruma idillei. Vismaz, ne iedomātajai pļavas, maiguma un saules pielietajai bildei, kādu varētu publicēt zem nosaukuma "savu dzimteni es mīlu divreiz gadā- kad spīd saule." Bet tas viss bija par peldēšanu, jā, klusi runā, ēd un peldi, nerausties. Un beidz uz mežu skatīties, vilciņ, uzēd vēl, še, vēl. Mežā neko nevar saprast, ja.


Vienīgi, nevar saprast, kas tā par saņurcītu un pusbalējuši zīmīti, vilcēn, tevīm kabatā aizķērusies un kāpēc nespīd acis, ko? Parād, šu- kas tur ir rakstīts, ne saboksterēt, tā kā rūnas, tā kā hieroglifi, times new roman 12 pt tas nav; mazliet gotikas un kaligrāfijas vai ikonogrāfijas, kas zin: vai to viņdien pa kluso kāds ielicis žaķetītē? tur kaut kas par gaismas tapšanu rakstīts, tapa gaisma vai par vēl nevalodā, reku, uzķeburots" veritas vous liberabit", ko teiksi, banāli, ne, sapņotāji ideālisti atradušies nemierīgie, ēd un peldi, tas taču viss, ko vajag.

Mežā, mežā- tur neko nevar saprast, varbūt nomaini akotu? Vai arī. Vai arī. Bet tad zini, tā kardiogramma ir diezgan kalnaina; līniju taisnums un paredzamība tur nebūs, vajadzēs dragāt mellu muti, mežā ir paaugstināts adrenalīns: žonglē ar čiekuriem, turot līdzsvaru uz glumas priedes. Padomā, varbūt uzēd, uzdzer, lai miesa nostājas? Saki tomēr, ka ēdiens nav viss? Nesaprotu. Nesaprotu.Tiešām? Tad tas tagad ir viss? Tiksimies starp upēm un vīniem un mežiem? Brīvības dziesma, savvaļā?