Žāvētos ķiršus liku veselus, bet apelsīnu cukātus gan sagriezu pēc iespējas smalkākos gabaliņos.
Valriekstus sīki saklapēju Elzas tantes austajā linu dvielī, tajā, ar tamborētajām malām, atstājot mazliet skaldīšanas pēdas priedeskoka galdā, rozīnes pāršņāpu uz pusēm: beigu beigās, sanāca pilna lielā bļoda ar augļu labumu, dāsni salieta ar veco konjaciņa atlieku.

Ar katru gadu aizvien vairāk aizvirzos no receptes un svabadi variēju sastāvdaļu daudzumus: kad šķiet, ka zināms jau darāmais, tad pie vadlīnijām nesanāk pieturēties, parādās čujs un drēbes sajūta, līdz ar to, var vairēt akcentus un uzsvarus un katru reizi rezultāts ir iepriekš nezināms.