mūsu vecā, labā draudzene, zelta zivtiņa.
bet par to arī mīlīga. par kurlumu, iespējams.

Vakar saņēmu piedāvājumu, kuru gaidīju un gribēju pirms trijiem gadiem, taču, lai cik tas gardi nebūtu šodien greznots, tajās smilšu kastēs vairs negribas spēlēties, jo gribas būt par labu cilvēku, ne par šortreku zombiju, kuru sajūtu aiz skaistā garnīra paslēpjamies. Noskriets. Noskriets.

Un vēl pavadītās dienas Albionā [atkal] patīkami norāva klapes no acīm; klapes par pienākumu, piederību un klapes par ierobežojumiem. Daudzās krāsas: ādas, fasāžu, valodu, ņirboņa un ņudzeklis, parstarp vēsajam granītam 1495 gada ēkās vai gauži jaunajos debesskrāpētājos tomēr ir pierādījums mērogam, struktūrai un turpinājumam, kuram turienes kontekstā var noticēt labāk, kā mazā spilvena naidīgo sadīrātāju sacensībās tik mīļajā tēvijā. bet protams, protams, "nekur nav tik labi kā mājās, utt."