Vispār, es gribēju būt par Princesi, jo forši taču: nekas nav jādara: guli stikla kalnā tikai un bučojies ar Prinčiem,
bučojoties mēģini saprast (kaut kā sajust), kurš ir Īstais. Tiesa gan, jau tobrīd mani darīja bažīgu iespēja, ka t.s "īstais" būs Iepriekšējais un kā tad es viņu sasaukšu? Vai arī, kā es zināšu, ka nav neviena Īstāka? Turklāt, arī Aija gribēja būt princese. Bet konkurēt, sacensties man īsti nepatika.
Tā nu par to princesi ilgi nesapņoju, sēju vien sliekas mezglā un bēdu nezināju, kādu spuldzīti sagraužot.

Vēl es gribēju būt par Līgavu. Tāpēc, ka līgavas uz rokām nēsā.
Un bučo.
Man bija kādi vairāki tādu līgavu un līgavaiņu fotoizgriezumi no žurnāliem (Lauku Dzīve, Sieviete) atceros, kā ar mazajām manikīra šķērītēm griezu kleitām maliņas un tās man bija mīļākās grāmatzīmes. Līgavas, kuras nēsā uz rokām.


Tad bija vēlme būt par Tautumeitu.
Nīcas tautumeitu, turklāt: smuki tie sarkanie brunči, kā Dailes dejotājām: griezies, brunči plīv, vaindziņš mirdz. Dancī piesit kāju pie zemes un uzmet sazvērniecisku skatienu tautudēliem un tad, pa dejas ceļu viņi samainās un griež riņķī. Un beigās noķer, nobučo un nekur nelaiž.



Par pārējo: citreiz.