Skriet iešļūcenēs un plānpraķītē pēc vakardienas uz šīsdienas avīžpakas (es glābju laikrakstu no kauna par tirāžu auditiem: sestdienās vienmēr nopērku arī piektdienas Dienu)- nebija prātīgi, baigi nosala pēdas.
Ja man būtu termometrs, zinātu, cik grādu, bet tā kā man tā nav, tad zinu vien, ka ir bezskaitliski bezkaislīgi auksts. Priekš skriešanas iešļūcenēs.
Toties, pamanīju, ka starp durvīm stāv slēpes. Un tas kaut ko pamazām sāk nozīmēt. Sniegs bija balts un smaržīgs, cik atceros no mūsu pēdīgās tikšanās.



Un tagadiņ mēģinu pieradināt sevi pie audiogrāmatu klausīšanās: dažs labs ar šo ir krietni aizrāvies, gādīgi nošēroja savu komplektiņu ar vērtīgo.

Pašlaik prasās uzvilkt ancuku, nolikt makintošu lielās istabas vidū un ar parasto, informatīvi ieinteresēto, prezentācijās un lekcijās valkājamo sejas izteiksmi, svētsvinīgi klusējot, lūkoties baltā taisnības dieviņa ekrānā, jo liekas: ja reiz iz kaut kurienes nāk skaņa, tad jābūt runātājam, kurā raudzīties, kura žestiem sekot un kuru vērot, šādvaicitād.

Ar mūziku ir citādi, mūzikas klausīšanās var būt fonā, var būt arī centrā: bet mūzika ievelk, ietin un nekas, izņemot tās raisītās sajūtas, nav jānoķer. Savukārt, ja Toms Pītera kungs (vecā Pītera dēls, va ne) lasa grāmatu manā kompī, tad īsti nesaprotu, ko man pašai darīt, ja reiz te viss notiek autonomi.

HC SVNT DRACONES.