No rīta raudzījos, kā zivis ezerā leca, kā klaigādamas aizlido zosis un kā ir nosarmojusi laipa- esi sveiks, rudeni, ar māsu ziemu.

Būs mums tagad pa ceļam, kādus četrus mēnešus un tad jau aiz tā paša ezera, otrā krastā, kārkli paliks mazliet violetāki, gluži kā pēc Purvīša, niedres šķitīs sausākas un es gaidīšu Zīmi. Vienu vienīgu- ka neesmu apmānīta un siltā dzīve atkal tuvojas, ka mutuļos un sprakšķēs pali un ūdeņi, plauks un ziedēs, taču tagad mums būs jāsadzīvo: līdzsvaram, neko darīt, piesēdi vien, godāsim veļus, kārsim karogus, raudzēsim Garo Kūku un citādi šiverēsim iekšējā frekvencē.