"jums ir daži uzdevumi"- viņa teica un taisnība tā bija.

"un neizbēgt mums sodam tam" - viņš dziedāja, bet es atteicu "interesanti, to vajag redzēt, to vajag zināt" , jo man vienmēr interesē, kas būs. kā būs. jā, mani dzen izzināšanas kāre un uzzināšanas kāre, tā rides my wild horses un rings the rings of fire.
"dirsā esam, d i r s ā" - tā atkal teica cits viņš un tā es sajutos, kad ieraudzīju uz ekrāna šīsdienas uzdevumus matemātiskajā analīzē.

jo gadiņus, emē, cik nu sevi dažādās zinātnes iestādēs sēdinājusi, allaž slīdējusi prom no eksaktās pasaules, iemācoties spraust skaistus batonus, citēt makjavelli un kotleru, kaut vai veco, dammit kotleru vai dajebkuru modīgo kembridžieti, giddensu, buzānu un citus; gudri muldēt pie vīna glāzēm un pudelēm par valsts attīstības un pārvaldes formātiem, paraut pilsoņus iztēlē un aizraut ar idejām vai aizrautību. bet tas viss ir diezgan liels vieglais ceļš, asins talanti- ne mans nopelns, tādi gēni- un tagadiņ diena ir klāt. tā diena, kad man jānomaksā parāds tētukam, kurš labi zināja, ka man sanāk un ir ķēriens, tikai slinkums un sapņainums (caur ko, mākslas studijas ir bezpiepūles pasākums: mazliet talanta un zīmīgi citsraksti- neko jau vairāk nevajadzēja) un es ar viņu stipri strīdējos, sakot, KA NEKAD MŪŽĀ MAN TAVA ALGEBRA nebūs vajadzīga. nekadmūžš līdz šim pietuvojās sistemātiski, bet to atvairīja ekselis, powepoints, grāmatvedības vienkāršība vai "darba organizēšanas prasmes".

un var jau būt, ka nemīlu sevi un sodu par lielo saņemto/doto/iekārtoto brīvību- warum man tas grāds, ja sākums ir blieziens tieši sienā, taisni, durteniski, bez cimdiem un virvēm: uzrāviens kā labam sporteniekam jādabū,
no punkta 0 uz Y, hoho, vēsi vingrojot, we are not doing this because it is easy.

un varētu taču padoties, uzriktēt ironisku/sarkastisku pozu, sakot, lai boring auditori rēķina, es tikai domāšu un radīšu savus konceptus, staigāšu, iedvesmošu; bet tas nav šis gadījums. man tas beidzot ir jāizdara. būs iemīlēt valdzinošo skaitlīšu pasauli, jo wild is the wind un mežonīgais creatīvs, ja ir, necietīs no betona pamatu esamības. vienīgi, ir sajūta, ka līdz kuram tur decembrim vemšu asinis, jo piecgade ir jāpiegādā trijos mēnešos un lai gludi slīd rožkroņi mūsu rokās, bet ticu, ka būs jāspēj.

man jau arī nav izvēles.
izvēle ir- kārtējo reizi atkal diskrēti vai eleganti aizslīdēt, bet liekas, ja tā turpināšu, tad izslīdēšu caur zemes kodolu un ja gribas uzkāpt tajā kalnā, papriekš jāuzkāpj šitamajā. un tā vienkārši ir jādara. vecie rēķini ir jānoslēdz, vecie grābekļi jānovāc no ceļa.

"šis plosts man pašai jāpiesien pie krasta", kā nosmietos kopīgi ar smējējbūtnēm. tad nu.
atliek vien izdarīt: God'has the greatest sense of humour: ne jau pirmoreiz es tos pašas ķengātos kāpostus ēdīšu. Atceros apgalvojusi, ka nekad, nekad mūžā man nebūs nekāds sakars ar statistiku, biznesa vadību, nestrādāšu birojā un nevalkāšu kostīmus. (man tobrīd bija docmarteni, mati līdz viduklim un svaŗki līdz zemei, ar pašas austām košām aplikācijām.) :)

Tad nu, jūsu pasūtījumi, ar piegādi un uzstādīšanu ir klāten, bon apetit.
Man ir daži uzdevumi.