Ir mazliet nepierasti augu dienu kaplēt savas vadziņas svešā pilsētā, pilnībā zaudējot sajūtu, kurā vietā esmu- vadīt darba dienu tās visierastākajā formātā: runāt, rakstīt, domāt, norming storming performing; paslepšus zagties skaipā, vārīt tēju un tad pienāk vakars, izrādās, ka visi jau prom un es piepeši saprotu, ka arī man ir jādodas- bet- kur?
uz brīdi aizcirtās elpa neizpratnē, nav ko teikt, nav ideju, viss nodzēsies un nav noseivojies: čepajevs un tukšums, absolūtā carta blanca& terra incognita.

plānu, tātad, nav: aiz loga līcis, kuģi ostās grozās, ienāk, iziet, tauvojas un taurē, otrā pusē: elegants sastrēgums un cilvēku čupiņas autobusa pieturās un gaidās; viņi traucas, dodas, atzīmējas: gaitai ir mērķiecība, kartei punkti, bet es pamanījos izslīdēt no visām un jebkurām šīvakara struktūrām.
plānu, tātad, nav.

protams, ir viesnīca, krogi,bāri,ristorāni, paziņas, nepaziņas, cilvēki, somi, kurpīšveikali (smukāki) un parkā smaržo pēc kritušām lapām, blīkšķ kastaņi un čaukst zāle. bet plānu nav.


tā ir tāda forša sajūta.
tukšpadsmit.
var darīt visu un neko. vai kaut ko, mazliet, tikai tik vien, cik prasās.