bija tāda, kura ilga 36 stundas: jo no rīta vēl Vladivostokā sauļoju degunu, tad deviņas stundas lidojuma pāri ziemeļlīnijām un tad lejā ir Maskava, pelēka un auksta, un siltākajā lidostas vietā mēs notriecam pāris stundas, minot eksotisko reisu izcelsmi un vērojot apkārtni; un tad ir elles priekškambaris: boarding uz rix reisu, kad bargas varas kundzes auro "šūuz off, belts off" un vienīgajai, laipnākajai gribas mesties ap kaklu pateicībā, ka uz seulu mēs nelidojam,nē, mēs uz Rīgu, pribalķiskij gorodok. un tad gulēt, līdz ieraudzīt pāris kuģus jūrā saspiedušos kopā, nakšņošanai: gaismas saliņas tumsā, aiz kuras mazliet tālāk ir pelnrušķe dzimtā pilsēta, dusoša prinča un skūpstu gaidās: kaut šoreiz tumsā izskatījās varen diža un gaismota, cēla, bet taču zināms cik mīlīgi kabatas formātā tomēr ievietota. un TB un vīns un biodiversitāte, pēcāk mājas un beidzies ir brauciens un sākas pavisam cits; ar turienes nospiedumiem un sajēgu dungot "omm" tālāk, neaizčakarējoties ar ikdienu, viegli, vieglītēm.


vēl bija tāda, kad uz zemes vairs nekas netur un ir jākāpj kalnā, zem kājām ir slidenās koku saknes, auļojoša upe pa labi roki un kalna vertikāle, kurā ir jāuzskrien un katrs solis uz augšu ir dzīvot, izelpa/ieelpa: tuvošanās bezspējam un sirds plēš pušu asinsvadus un galva reibst, bet ir jākāpj, jo jākāpj. un, kad beidzas mežaini kokainā daļa, iznākt skaistā, tukšā tundrā, ļoti dzīvā un ļoti svaigā gaisā. un tādu virsotņu vēl ir daudz, būs kāpt, lai nebūtu remdenais dublis jābrien.

bet tās dienas visas grūti ir ar klaviatūru uzgleznot.