Dienas padevās jaudīgas. Un neparedzamas, negaidītiem līkumiem dāsnas: ar prātu domādams, tādas nesaliksi, bet šamās vienkārši tā sakrita: bija tāds viens brīdis tovakar, kurā ap garo galdu vienā galā pulcējās daļa, dziedot repertuāru, gadiem cauri nemainīgo: viens otru krāšņi papildinot savās jaudīgajās balsīs, kādi citi, tālāk pie ugunskura pīpēja, pa vidu jaucās sīči, mazā M gardi smējās, kad drusku lielākais MP pūta ziepju burbuļus zālē un es kursēju no pagalma mājā, tēju vārot (laikam divas krūzes arī uzvārījās). Tāds diezgan dižs sirsnīgu un savļaužu loks, kurus tik dažādus vieno tas, ka katru pazīstu es vai kāds laiksprīdis ir vadīts kopā. Spoguļi? Brīžbiedri?
Un ne ar visiem sanāk ikdienā satikties un vienoties, bet redz- te nu šie ir, piebrauc pilnu mana tēva pagalmu un IR. Tobrīd. Ir forši. Paldies.