Tie ir tikai un vienīgi fakti, kuru esamība tālab nenozīmē neko vairāk un neko mazāk, neuzliek saistības, pienākumus un prasības, itin nekā no žanra "obligāti."

Fakts, sauss kā sieksta- ka lielākajos priekos, ikdienā vulgaris un/vai miniatūrās bēdās, vai vispār, vairumā zituāciju, tu, cilvēk, tomēr esi gauži viens. Viens. Pats. Ar sevi.

Jebkuri centieni kādu nebūt sajūtu sadalīt, vairot, pārraidīt, utt- tie iet caur vismaz diviem- sajūtas "nodevēju" un "saņēmēju" un lai nu sv.Kazimirs allaž ir uzgriezis maigo vaigu uz katru/vienu un šī transmisija ir gluda un nepārprotama kā stikla burkas dibens.

Tas nozīmē arī to, ka ir pavisam maz, pavisam maz, saujiņa vien Domubiedru.
Un tos, kuri ir, tos tad nu nebūs jūgt ecēšās. Atliek šamos mīlēt, cik spēka un saprašanas un jušanas, jo nav jau tā, ka vienmēr vienprātība valda starp ļaudīm, par prieku, izaicinājumu vai skumjām- nē, jestras dzirksteles var uzšķilt gaisos un/vai reizēm paņemt augstākus toņus as well. Bet tomēr. Tas tad ir citādi. Samērā jauns bij man atskārtums, ka diezgan pašerpu dusmu esamība tomēr ir veselīga iezīme, kas norāda uz to, ka nav vienalga un reizēm ērtais konformisms/ kompromisēšana sadrūp putekļos. Jo nav vienalga.

Fakts, sauss kā Sahāras smilts ir arī tas, ka bailes visu sačakarē. Banālas bailes izgāzties, izbāzties, zaudēt, negūt cerēto, utt. Taču tajos brīžos, kad nebaidies- kaut zini, ka var būt tieši divi scenārii: labais un otrs, tajos nekas arī nedraud un izej sausām kājām. Baidīšanās kā aktīva nodarbe, piezīmēšu ir arī lielisks veids, kā turēt sevi nodarbinātu: proti, nevis kaut ko dari un rīkojies, bet 'baidies&šaubies" un kamēr šī lielā aizņemtība nenorezultē, proti: bailes piepildās, tikmēr miera nav. Šaubas atkauliņ ir vēl smalkāka lieta, intelektuālāka, jo Šauboties tiek apskatīti Iespējamie Scenāriji un tādējādi novilcināts lēmums, pavadot laiku lieliskos teorētiskos vingrinājumos, Kā Varētu Rīkoties, ja Vien..../seko uzskaitījums/. Arī- lielisks veids, kā sevi attaisnot.

Atlikums bilancē sanāk tāds, ka pārvarot aristokrātisko un allaž argumentēto slinkumu,
no lieka neizdomājot naidniekus, ļaunajos, nesaveļot pašas roķelēm Elegantus Klupšanas akmeņus, bet vien mazliet sa-katalo-ģizējot baļķus ačtelēs zili spožajās, var itin daudz paveikt. Atliek vien sagribēt. Nopurināties un pa tīro bliezt.

Arī- visa veida kokmateriālu resursus sakārtot, jā gan: jo dziļāk mežā, jo vairāk koku/ apmaldīšanās 3 priedēs/ar malku mežā braukšana/utttjrp.