Kopš man no biroja neiet klabe, tad atseviškas (sasodīts- tikmēr ilgi zobgalēju uz līdzcilvēkiem par izloksnēm un akcentiem, ka šodien jau vismaz 4x uzrakstu vārdu "atseviški". koncentrācijas problemasz) lietas paliek neieklabētas, paliek starp domu un īstenojumu, mūžīgie drafti un atliktais pēcāks. Tā gadās.


Vakar mani izbrīnīja fakts, ka zemenes jau ir beigušās. Laikam tā īsti sanāca saēsties knapi vienreiz: ta' nebiju pie vietas, ta' uzturēšanās koncionētā birojā, kondicionētā auto- tas viss  diezgan labi sašķoba izjūtu par termoīpatnībām un klimatu, iegūstot mērenu  un paškotrolētu vēsumu. Un mājās es pārnāku vai nu agri vai vēlu, nogurumā vai vieglā nemaņā, realitātes brīži ir vai nu stipri īsi, vai nejūtami.  Palaidu garām.  Būs jāspiež uz mellenēm un vai ķiršiem.

Tad bija tāds viens vakars ar rozā debesīm. Vienkārši. Koši rozā debesis un tukša pilsēta, jo svētdiena un atvaļinājumu laiks, telefonu, elektrības un trolejbusu vadu murskuļi rozā debesīm priekšā : izskatījās sazvērnieciski, bet  bija ļoti "rīdzīgi."

Citvakar, citrīt-  vēroju, kā grasījās svīst gaisma virs Rīgas: man tieši todien ļoti vajadzēja uz nosūtīt "Rīgas bildi"-  ikurāt ļoti meklēju kādu banālu panorāmu iz šejienes, kaut ko arī sagūglēju un pēcāk sēdēju tai pašai ikurāt pretī: pieticīgi glancēti spīdīgai, ar Daugavu, torņiem, "ēd ar karotīti" gaismojumu un ūdeni, kurš nevar saprast, viļņojas vai atviļņojas. Sēdēju pastkartē, kuru nemaz nevar  aizsūtīt, jo tādas nebildē. Tādas vienīgi  ir. 

Un ja tā padomā, tad tās ir tikai knapi  150 dienas katru gadu, kurās  silti  mutuļot,  peldēt, skriet plandošās kleitās un lidot virs  zaļi krāsotās zemes baskāju kurpēs.
Prieka dzīves cikls siltumā ir īss un  tad nāk parastais pelēcis, ar mitro vilnas seģeni,  kurš piesēž no oktobra līdz martam un ja tajās 150 laimīgajās un siltajās  dienās esi viedi lādējis  baterijas, tad ar tākunga palīgu to izturēsi  (pat ar glanci, lai) uz iekšējām rezervēm un tur  būs kur pasmelties, būs savs kambaris, savs čillauts, sava kolonka.

Tas ir  vienīgais ievārījums, kuru vārīt  ar uzcītību- lai ar vasaru var ziemu izvilkt un 150 dienas šādai lietai- tā ir laupīšana, es tomēr domāju,  tā ir aicināšana sasteigt, negausīgi kampt, rīt nesagremojot. Vilinājums pēc teju  neiespējamas sadalīšanās daudzās  daļās, no kurām viena viena ir  gudra, otra-  daiļa,  trešā prātīga, ceturtā- godīga. 
Piektā smejas par sevi un nepiemirst citus,  sestā mēdz uzdejot, līdz  gaišiem rītiem un tad  pēkšņi  pazūd,  jo satiekas ar  to, kura ir prātīgā, godīgā.

Tā, apmēram, tie ziemas krājumi veidojas.