Lūzuma punktu, kurš pienāca vakar, tomēr savācu.
Kaut samērā bezemociju čīgātājs spēlēja "tās sērīgās", kuras tomēr pamanās vienlīdz pieķert un pieskarties kā svaigās pļavās, tā zeltos vai marmoros un/vai grūti raksturojamās nacionālās vietās. Stīgojums tāds trāpījies vai arī kveriji precīzi.


Mājās gribas ļoti.
Un to ir grūti izskaidrot, vismaz ar loģiskas palīdzību- nesanāk, jo te tač arī ir labi, mums netrūkst ne maizes, ne arī sāls, bet tomēr.

Man liekas, ka man paribē vai ceļgalos ir magnēts un citi jaudīgi magnēti, (savienotās ierīces, līdzīgi, kā zilzobju pasaulē),
ir izkaisīti dažās vietās un tad, kad izeju no kopīgās uztveršanas zonas, tad tie magnēti tā varen baigi velk, dikti velk.

Ir vajadzīga sajūta par sasniedzamību, tepatblakus/samērā netāli. Idritvaikociņš salapojis- to saku es, žiglā promskrējēja, ka-tik-notīt-asti, no hidden touch/no strings attach, pagreizties uz papēža-un-pazust žanra adepte.


Vecās bruņas spiež.