Es gribētu teikt, ka ir diezgan daudz skaistā noķerama, sēdot promenāžskvērā pie Donavas un ēdot lielisku sorbertsaldējumu: vēl nesaldāku par Vēsmu, veldzējošu bez gala. Sevišķi izdevies ir tas, ar persiku gabaliņiem.


Vēl skaistais ir dažas stundas vēlāk, kad jau divi sorberti noēsti, pieviesnīcas parciņā, kur atslābst vietējie: sēž strūklakās, skeito, dzer vīnus, gremdējas brīniškīgās un spriežot pēc smiekliem- tik pazīstami tīkamās sarunās un tver vasaru pilsētā. Un ir zināms, kā tas notiek un kā izgadās. Itkā jau gribējās iet uzmeklēt vēsu baltvīnu un tad turpat, savā nodabā to iemalkot, bet slinkums vai sev dotie solījumi Encepur-II sakarā, trīsdienu moratorijs tomēr neatlaida mani no vēsā marmora flīzēm. Ordung.


Šovakar plānā kuģīštūres, vīna upes un ledus laušana. Ledus gan salūza jau no rīta: vai nu klimats, vai tēma vai konteksts, bet dinamika attīstījās strauji un katrs stāstīja savu stāstu, īsu, bet raksturīgu un tālab, ja neatceros vārdus vēl, tad atceros, kurš skrien maratonu, bet kuram hobijs ir zvaigžņu vērošana un kura no Mārdžitām ir bioloģe. Tas humanizē un atbrīvo no formālā plakanuma uzreizi.