Manai klabei šodien gads.

No nulles līdz simtam bliezu milisekundēs un tikpat nekavējoši katapultējos no saturna atpakaļ uz zaļpūkaino, bet cieto mauriņu.

Saturiski, tie varētu būt bijuši arī kādi četri,
prātīgs lietotājs ar pieejamo emociju un notikumu daudzumu izvilktu arī piecgadi un dažiem, jādomā, pietiktu arī vēl ilgāk.
Viltīgākie varētu pieprasīt depozītprocentus vai atvērt kredītlīnijas, jo ir vienlīdz dziedēts, plēsts un smērēts , pelnīts un tērēts.


Bija jūnijs ar raķešjaudu, jūlijs ar cerību, tad ieskanējās čīkstoša eņģe, (caurvējš, droši vien).
Tad arī septembris ar gubu mākoņiem un dzelteno zāli.

Piepeši kartē beidzās ceļš, vai arī karte uz Turieni vēl nebija uzzīmēta- kas to lai zin- un tā pienāca galapunkts ar zibeņiem un negaisiem un savu sīko niecību vētru epicentrā.
Drīz pielavījās ziemas snauda, klusums un iekšējā raidīšana citā frekvencē un nemanāmas zemdegas, darbs darīja brīvu. Sniega lāpstu skrapstoņa zem loga un re, viss balts sabiris zem jasmīna, ziedējis būs laikam.


Pateicības- Tev, katram, visiem, Dievam, Ūsiņam, Mārai un Potrimpam.

Labi darīts. Turpmāk vēl.


P.S. Meklējiet pasaku "Caur grābekļu birzi gāju, ne grābekļa neuzkāpu."