Brīnišķajā 1980. gadā Latvijā tika nosūtītas 389 000 telegrammas.
Bet 2006- knapi 6000.

Tā viš' notiek.
Pegaziem jauns transports.

Šīsdienas mazais vingrinājums vienas Elektrolīnijas sajaukšanā ar Citu un luktura meklēšana Vietā, Kurā, Manuprāt, Tam IR Jābūt, lieliski iezīmēja to, ka "open your mind" ir ciešākais no spēkiem. Vismaz 15 minūtes ar neapgāžamu patiesīguma izjūtu izdevās turēt sevi absolīti pārliecinātu, ka kontrolpunkts nr.50 ir TUR, uz kurieni skrienu. Kad pavisam priecīga iečekojos smalkajā ietaisē, izrādījās, ka tas ir 56 un manā kartē vispār nav iezīmēts, un lai arī, vieta itkā atbilst leģendai, kartei, trasei un manām iedomām par savu blusas lieluma taisnību, tas tomēr ir pavisam cits pīkstošais cinīts.

"Ārd'ārā un ad' par jaunu", meklē nu savu eletrolīniju ar īsto stigu un nesajauc ar citām un nepīkstinies svešos kontrolpunktos.
Un būs filmēt laukumu rūpīgāk, nevis _iedomāties_, ka nojausmai ir spēks lielāks par kompasa, kartes un trašu licēja zināšanām kopā ņemtiem. Apzināties to, kas notiek apkārt, nevis šķist, ka apzinies, jo es nevaru uz/pārkonstruēt karti- manā vietā to darījuši citi. Atliek vien pareizi un ātri izskriet distanci. Un pie malas pārlieko intelektualizēšanu un iedomāšanos par kontrolpunktu izvietojumu. Nesanāks.

Ikurāt, tāpat kā svētdienas gājiens MežKaķī: no jestras māžošanās sākumā un to ļoti, ļoti konkrēto brīdi 17m augstumā, kas pienesa zināmu skaidrību par spējām, vēlmēm, varēšanām un citiem resursiem un to lietojumu ikdienās un svētkos. Sen nebija iznācis tik ļoti sevi fiziski pārvarēt vai tik ļoti koncentrēties tieši vienai interesei. Aiziet līdz galam. Līdz troses galam. Aiziet. Tikai aiziet. Un tur nav nekādu spekulāciju par "man liekas." Nekas nekur neliekas. Džast do. Esi un dari.