Kātasvarbūt, nētasnevarbūt, tasnevarbūt nekad, jo nevarbūt nekad, bet tā ir.

Arī PinkFloyd'i rauj jumtu. Tāpat kā pērn. To pašu jumtu.

Tieši tajā pašā vietā, laikā.
Viss sakrīt.
Viss sakrīt.



Vajadzētu kaut kur aizbraukt. Sen jau nekur nav braukts, ka tik nebūšu aizsēdējusies.
Nav kādu brīdi redzēta ceļmalas pelēkā svītriņa.
Kura tad, kad piestāj, izrādās mazi, smalki šķembu akmenīši, bet kad tiem traucas garām, saplūst par svītru vien, krāsu vien.

Opjaķ poķenula v Pariž, vaziko.