Laimei, kopā ar pārējām absolūtās labsajūtas formām tomēr ir tik daudzas un nezināmas, neparedzamas sejas- paldies visiem visaugstajiem par pieejamo dažādību, nevis universālās laimessajūtas gammas ielikšanu Parīzes Svaru&Mēru palātā, pret kuru nu būtu ko atmērīt, etalonēt vai citādi kopēt ar lepnumu.

Un paldies arī visiem visaugstajiem par radošo domu un neierobežoto lidojumu un atļaušanu katram pašam personalizēt, pielāgot savējo labsajūtu pašam priekš sevis, pirmkārt, nevis dajebkura cita.
 
Atliek vien saņemties- lai arī skaisti kā mežģīnes ir argumenti visdažādāko žanru slinkumam un koši ir atrunu un žūžošanas pušķi,
bet ar laiku mežģīnes sāk nesildīt un pušķu raibums atsit Ermitāžu.
Nedzirdi pat sevi, tā līnija vislaik ir aizņemta, signāli ne pienāk, nedz arī aiziet.
Laikam jau pavisam ikdienišķs ir alpīnisms Māslova piramīdā, gan ne katras dienas pietiek, lai līdz spicei tiktu, daždien uzdevums ir izpildīt kaut pašu pirmo soli, tomēr tas ir katras dienas vingrinājums, nevis nosprausts mērķis- pa vienam posmam piecgadē/desmitgadē, jebkuram mirklim  piemērojot vien mirkļa statusu, nevis apmānīt fiziku un kosmonautus, sagribot laiku apturēt.

Tādu tīro, dzīslas sajūtu, notvert kaut uz brīdi, pa kuru dodoties, trejdeviņas durvis, vārti un vārdi atverās teju paši.
Tā noteikti nav šņācoša augstprātība, snobisms, uzpūtība vai iedomība. Arī ne cinisms, ironija un sarkasms.
Tā ir vēlme un rīcība pēc tīrā, nesarežģītā un pavisam vienkāršā.

Pa zemi iet, mākoņos skatīties.
Mākoņos lidot, zemi redzēt. Un nevis otrādi.

Tiem rītiem, kas kā balta lapa, ar vienu domu- te& tagad- sākti, ir brīnuma, nezināma piedzīvojuma garša.
Un tur arī tā sāls.

"Kad tu būtu karaliene,
Es tev kroni uzliktu,
Bet tu esi lauceniece,
Strādāt ej uz tīrumu.

«Nē, es neiešu vis laukā,
Saule manim gauži dar',
Iešu istabā, kur klusi
Šūt un rakstus rakstīt var.

Šūt un rakstus rakstīt gribu,
Mutautiņu mīļākam,
Vakarvilcienā viņš atbrauks
Pulkstens pāri desmitam."



Rainis, lūk.