Varu pat saņemt personīgo (arī pilsonisko un sociālo) drosmi un savilkt treknu līniju starp diviem faktiem. Pirmo un otro.

1) Tie paši ļaudis, kuri vakar Konkrētajā Vietā vaikstījās par to, ka nu jau ir pārāk veci, "tas viss jau ir reiz bijis", par aizdomīgo alkoholu un dīvaino publiku,
2) bija arī tie paši, kuri no Konkrētās Vietas izgāja pēdējie, īsi pirms 4.00, ar pēcdeju slapjajām mugurām, KĀDAM izteiksmīgi žagojoties, aizlīkņāja uz mājvietām pa KrišBarona bruģēto trotuāru.

Un tagad, galvassāpjudieviņ, palaid mani brīvu un tos trīs pārējos arī. Mēs NEKAD vairs TĀ nedarīsim.