Latvietis reizēm kļūst svarīgs. Kā kļuva svarīgs, tā ieposa sev mobilo tālruni.

Tad svarīgais latvietis apmeklē svarīgās nozares izglītojoši-informatīvi-izklaidējošos pasākumus. Protams, ar savu mobilo tālruni.
Pasākuma laikā, svarīgajam latvietim kabatā zvana zināmais Nokia zvana tonis. Tas, kurš cauri laikam saglabājies, no mono uz polififoniju, no polifonijas un semifoniju un realtoni, attēlo ceļu no Pašas pirmās Lielās, Pēlēkas uz šibrīža izcili ērto multimēdiju apfīčoto tālrunīti. (Atcerēsimies, cik priecīgs bija zvana saņēmējs, kad Pirmajā Telefonā iezvanījās ilgi gaidītās meldijas! Uhh! Teju, ne mazāk priecīgs notikums, kā pirmais randiņš!)

Lūk. Bet svarīgais latvietis laiku un polifonijas lokos ir iezīmīgs ar to, ka Viņam Zvana.
Tāpēc, jau minētajā pasākumā viņš neslēdz laukā savu uzticamo ierīci, bet katram (!) zvanītājam saka "es tagad nevaru runāt, esmu svarīgā pasākumā." Tālab, pēc pirmajiem trijiem zvaniem es sapratu, ka atrodos iekš kaut kā Ļoti Svarīga. Pēc septītā zvanītāja jau iepatikās vērojamais sabdžekts un reakcijas modelis, tagadiņ esmu spara pilna noskaidrot, cik vēl ļaudis svarīgajam latvietim zvanīs atlikušo stundu laikā.
Ja vien kāds cinisks mērglis antrakta laikā nebūs svarīgajam latvietim kaut ko pateicis, piemēram, ka mobilais tālrunis žēlabās un rūgtumā nenomirst, ja to ieslēdz režīmā "klusums", tad prognozēju, ka līdz plkst. 16.30 ienāksies vēl vismaz 10 zvani.



UPDATE.

Pasākuma gurdenums mani no turienes iztrieca agrāk, kā bija paredzēts, taču trešajā antraktā kāds Ciniskais Mērgis, (un, zvēru pie savām bizēm, tā nebiju es) Svarīgajam Latvietim ieteica klusināt mūziku. Jāteic, ka svarīgais latvietis drusku apvainojās (iespējams, ne tāpēc) un vēlāk gan mani, gan to cinisko mērgli nosauca par Kautkādiem Tur Programmētājiem.
Bet šodien es vispār uzzināju, ka visi, kuri lieto internetu ir CiparGalvasProgrammētāji. Vot. Pārējie ir "vienkāršā tauta."

No rīta, kad devos dienas gaitās, ne prātā neienāca, ka visi rādītāji uzrādīs + 19C pēcāki.
Bet tas notika, kamēr sēdēju labi izolētajās telpās, pat nenojaušot, kas notiek ārpusē. Bija pienācis un nostiprinājies pavasaris.




Taču iz visa, tāds īsts un pavisam neviltots mirklis bija mans šīvakara ampluā "Bērnaukle."
Žiperīgajam MP jaunskungam pēc tam, kad viņš izplosījās vannas istabā ar pudeļliešanas spēli, krietnu brīdi varēju lasīt priekšā Vinniju Pūku, to nodaļu, par Milzu Lempjiem un lamatu likšanas darbiem. Puisietis gan īsti nelauzās uz gulēšanu, pārskaitīja, vai visi zobini paņēmušies līdzi gultā un stāstīja stāstu par bērnudārza draugu trakumu uz mantiņām un priekšā stāvošo rītdienu.
Tādas, svarīgas un ļoti vienkāršas lietas: kā zobeni, piemēram.
Un kaut kā, dienvidū apskatītie dati par Tās&Tās nozares izaicinājumiem& iespējām, nebeidzamo bardaku un spekulācijām, aizrāvās dienu renštelē palēkdamies.
Man liekas, ka piecgadnieki gardi smietos, ja zinātu, ar ko mēs reizumis nodarbojamies, nopietniem ģīmjiem un iekodēti dresskodos.



Lūk. Par Milzu Lempju Lamatām un lemzīgiem milpjiem.