Svinīgajā sarkani-zeltainajā konferenču zālē valdīja ārprātīgs saspringums: man pulss sitās gaužā paātrinājumā, kaut visu sakāmo zināju perfekti. taču apziņa, ka pastarp lūgtajiem nozares ekspertiem un čiekuru čiekuriem ir arī VVF, darīja mani uzmanīgu. Rokas bija aukstas, kaut arī sasvīdušas un drusku nervozi raustījās plakstiņš. Atmosfēru visvairāk čakarēja preses klātbūtne, visi šitie krogosbārosfestivālos redzētie feisi aiz lielajām zibspuldzēm.

Taču es saņēmos tomēr.
Abstrahējos un nodevu savu solo gabalu- mierīgi, pārliecinoši un neatstājot vietu šaubām. VVF uzdeva jautājumus: kā mans prodžekts skar skolu jaunatni (jautājumu atsitu ar jumoru) un pie nākamā jautājuma gan es samulsu. Viņa vaicāja- kāpēc man ir tik liela alga: 5330 lati, kas ir pat lielāka, kā viņai pašai un lai es padomāju par valsti, viņa bakstīja rūtiņu lapiņā, kur pretīm mans uzvārds un summa pasvītrota.
Lai padomāju par parasto cilvēku.
Par ugunsdzēsējiem.
Par ārstiem.
Pēc īsa pārdomu brīža, ar atvainošanās tembru, nācās vēstīt, ka pirmkārt, es nestrādāju nedz valsts, nedz pašvaldības sektorā, bet privātajā. Līdz ar to, man nav jātaisnojas nevienam. Ka tā ir brutto alga, tiek nomaksāti visi nodokļi un attiecīgi, mans atpakaļpienesums valsts budžetā sanāk pieklājīgs. Ka tā nu ir sanācis, ka darba tirgus ir tieši tāds un man maksā tieši tik. Acīmredzot, zinu savu cenu, protu to paprasīt UN gana labi zinu zemes skrapstoņu zobos un vispār. Ne jau naudā ir vienīgā vērte, bet to saņemt ir tīri patīkami.

Labi, malacis, VVF atbildēja, noņemot brilles un silti, kā gādīga valsts māmule pasmaidot. Es varu ar jums lepoties, Bārbala.






Pamodos neizpratnē, pirms zvanīja modeklis un rīta spožajai saulei spīdot.
Tādi, lūk, sapnīši pēc sporta, ja.