Lapvakar, manu maso trauciņ.
Te Teu Pārpaliņa raksta vēstulīti no Tallinnas linnas.
Pārpaliņa takat trusku pacīvosies pie ikauņiem.
„Tumša nakte/saļa sāle/Ikaunijā snieks.“ Un ledus skūūūūlptūru festivāls man aiz logkka. Un vēš no līča.





Tejienei piemīt kaut kas maģisks, tomēr.
Tas, ka viss ir tik tuvu un drusku pazīstams.
Un tas, ka ceļiem un kādam ir lieliska humora izjūta: tie atkal un atkal krustojas, ceļi, kuri ir bijuši paralēli- piepeši satiekas citā krustojumā. Tajā sajūtā ir mazliet no brīnuma: pa Līko ielu, to, kura ved augšā uz Valni gājusi dauzreižu, dažus no ļaudīm biju satikusi citās gaitās un citās kombinācijās, te piepeši mēs visi esam vienā pusē, smejamies un bārstam jokus vai dalām stāstus un liekas, ka tā ir bijis simtiem gadu. Un rūpīgi gatavotais SpēkaGleznuŠovs aiziet ratā nelietots, jo SpēkaGlezniecības vietā mums visiem izveidojas lieliska un saturīga saruna, spraigs diskuss un gaumīgs brainstorms.

Un visas Sarežģītās Idejas kļūst vienkāršas un nevajag nevienam neko pierādīt, pārdot un iespeķot.

Šodienai uzvarēja vienkāršība, nevis formāli- procedurālais kretīnisms un spēlējoties sanāca vislabāk.Rītdiena nāks ar savu fabulu un dažbrīd no spēka metodikas neizvarīries, tā ir izplatīta valoda. Atliek pacensties.