Ir lietas, kas pārsteidz.

Piemēram, ir nepieciešams pasūtīt bēru vainagus, divus gab. Iegriezos tuvīnajā ziedsalonā, kur pārdevēja vēstīja, ka tos darinot "greznus", tas maksās Ls 50/gab un būs gatavs rītnorīt. Uz sekundes simtdaļām nodomāju- nu, varbūt vainagi tik arī maksā un gatavojiet nu 2. Bet tad norāvās bremze: ka tomēr piedāvājums ir stipri neadekvāts, jo ko mēs iegūstam par Ls 100?

Diez vai tas nomēra skumjas un aukstasinīgo faktu par to, ka viena dzimtas līnija nule ir beigusies pavisam.
Diez vai tas kā atvieglo piederīgo sajūtas.
Un, galu galā, tas liekas kaut kā perversi, mazliet, mazliet atvelk uz izrādīšanos žanrā, kurā tam nepavisam nav vietas- kaut kas iz "gribas uzpucēt ar šiku." Nevietā un nelaikā.

Iespējams, es esmu drausmīga skopule un knauzerējos. Tell me.
Pilnīgi pieļauju. Varu pārdomāt.
Bet stāsts laikam ir par Adekvātumu un Veselo Saprātu. Un tas, kaut kā šķiet, ka izpalika.

Man liekas, ka cilvēkiem vēl dzīviem esot, tomēr ir jāspēj sniegt/dot/ņemt/dalīt/apmainīt, uc. lielāko daļu no katra paša, nevis sagaidot brīdi ar trim saujām, tad nu, atdaram un beidzot pieminam "par visu labo." Jo, tādā mērogā ņemot jebkas, ko mēs- palicēji- šobrīd darām ir nožēlojami un sīki.
Un neviens skuju vijums neatsver dzīvi un dzīvošanu, lai cik un ko tas maksātu.


Dāviniet ziedus dzīviem cilvēkiem.