Šodien ņēmos ar darba korespondenci un citādām samērā netaustāmām šeptēm,
mans godātstēvs šorīt izjauca sava Renault dīzeļmotoru.
"Nu, es gribēju zināt, kas ir iekšā, visu pats izpētīt", viņš stāstīja Ielīksmota Pētnieka intonācijā, kaut nojaušams, ka eksperimenta rezultātus par pozitīviem nevar nodēvēt.
"A vot, beigās izdomāju izmērīt spiedienu (vai ko tur?), nu manam ir 16, a jābūt 20. Tātad, mans auto būtu vairāk piemērots vasaras sezonai.
Tagad jādomā, kādu jāpērk vietā. Šito varētu labi pārdot vai ne? Varbūt tu vari notirgot tajā savā interņotā, ko?"

Jāpiezīmē, ka iepriekšējā auto motoru šis te pats kungs nokāva, ilgstoši lejot "fūru dīzeli" (pa lēto!) un braucot pēc barības kaķītim uz Rīgu, jo vietējā miestā Whiskas maksāja, tēvaprāt, nepieklājīgi dārgi.
Savukārt, pirkt prasto kaķbarību neļauj viņa labsirdība pret Frenkiju.

Tā nu pēc dažām dienām, viņš tika pie cita wāgena, kaķītis- pie barības.


Tagadiņ esot jāpērk vai nu Audi, vai nu bembis.
Vajagot, lai liels motors, lai labs cēliens, lai labs resurss.

Nu ja. Jā.
Neko pielikt, neko atņemt.