Tā ir upe.

Diezgan bagāta upe: gana strauja, gana dziļa, diezgan neparedzama un svārstīga. Kaut kas par Gaujas vēragiem tai ir zināms, kaut kas no mežonīgajiem krastiem un arī platupes pārliecinātais miers ir ar viņu. Tā iztek iz dāsna ezera un ieskrien jūrā, varētu būt Augšvidzeme vai Augškurzemē-  pareizs  un pārdomāts savienojums trāpījies resursu ziņā. Vai jebkur citur.

Parasti upes dzīve ir caurmērā nojaušama. Proti: dota izteka un ieteka, ūdens plūsma pa starp abiem punktiem, attekas, ietekošās upes, iekritušie koki, kuri nespēj nosprostot ceļu. Arī bebri- nu, ko tad bebri. Nesanāk tiem bebriem. Viņiem ir pavisam cits uzdevums, novadgrāvjus gribēt par Daugavu vai Temzu pārvērst, lai var strautā kurt uguntiņu. Bebri pat nemēģina. Un labi.

Upei nepatīk rēna paredzamība, tuvi ir negaidīti kontrasti, kuri sapurina gan straumi, gan krastus, gan tīšus vai netīšus vērotājus. Tāpēc vietas, kuras izskatās seklas, reizumis slēpj pa atvēsinošai dzelmei, savukārt, visdziļākās gravas mijas ar stabilu pamatni. Upe šai ziņā ir maz izpētījusies: neļaujās. Tiklīdz sajūt pārlieku tuvu lupu, uzmet  slaiku putu un aizspurdz uz jūru. Nav arī noskaidrots, kālab tieši- jo no vienas puses, būt upei, kurai ir zināma gultne, atzīmētas krasta līnijas, izpētīta flora, fauna, zvirgzdi un ugunskuru vietas- nebūtu jau slikti. Definētajos ietvaros varētu it labi tecēt. Būtu atradušies vārdi. Vietvārdi, pazīmjvārdi, emocijvārdi. Bet kaut kāda dziļa mežonība dzīvo tajā ezerā, no kurienes upe iztek.   Vai jūrā, kurā ietek. Un negrib upe izpētīties. Vai ja grib, tad neatzīstas.  Upju spītīgumu vislabāk var apskatīt airējot, kā tās graužas gar klinti līkumā vai lielākiem akmeņiem, kaut varētu tos mierīgi apskalot vai apmest slaiku loku. Bet nē. Graužas, drupina, palēnām, bet ar uzcītību.

Un reizēm, reizēm, kad dienas piesilst tik siltas un  vakarā ceļas viegla dūmaka, tad krastos, upes smilšsērēs izlaistās vistīrākais zelts.  To nevar uzminēt- kurās, to nevar kartē atzīmēt un nevar arī iepriekš paredzēt. Tā vienkārši sagadās: pēkšņi uzmirdz kāds līcis. Vai kāda krasta mala, kurai simtreiz garām skriets, pēkšņi uzzaigo visbagātākajās krāsās un uzsilda ūdensmalu.  Upe izmet savu dzīļu zeltu, kuru uz jūru nes, upe pierimst, piestāj un iz tābrīža blīvuma sastingst grodā masā, kādā itkā ūdens nemaz nevar būt, ja esi cītīgi mācījies fizikas un ķīmijas stundās vai citādi, drīzāk tici rakstītajam, nevis paša piedzīvotajam vai justajam.  

Bet ir. Ir. IR! Brīnumi, kad notiek, tie izskatās tik vienkārši. Tik neticami, stindzinoši vienkārši.  
„Griez kaut gabalos.“  
Iespējams, ka šaibrīdī  gribētos pārvērsties par depozītu un noglabāties visīstākās Šveices bankas dziļākajā pagrabā. Ar garantētiem procentiem tuvākajos 110 gados.  Klusi, bet  pavisam laimīgi neteikt nemaz un neko. Upes gan neapstājas, kaut piestāj, pierimst.


Taču, tiklīdz kā sedzošā migla izzūd un pirmie rīta putni ieloka balsis: tā  stindzinoši aukstie ūdeņi atdzen straumes, ierauj zeltu,  ritms paliek ātrs, nežēlīgs un līkumains, upe raujas, traucas pāri pār dambjiem, pāri akmeņiem. Dulli reibinošā ātrumā, acis to nevar izsekot: tā lido kā Amata divpadsmitajos martos (starp citu, šogad vajadzētu noairēt zināmo gabalu)- to straumi nevar apturēt, arī pašai drusku reibst, jo nebija jau slikts tas rimtais dūmakainums,  silti blīvā pārpildītība. Tieši otrādi.

Un tā  ir tikai viena nots, viens krampjaini saraujošais avots,  nezemētais elektrības vads, kurš sadzen tos sasodītos un  lādētos ledainos ūdeņus un gāzošo tempu. Tās ir bailes celties, varbūt krist, ļaut un ļauties – upesmalasalas velns vien zina, kas tas ir. Pusi iz jūrnesamā zelta atdotu, lielāko pusi, lai šamo atpazītu, vārdā nosauktu, kartē iezīmētu un pieradinātu, lai sadzīvot iemācītos.  Kāpēc gan upe baidās no mīlestības? Kāpēc upe to zelta dzīslu ierauga kā ledus avotu, kas atbrāžas,  sarauj, aizrauj, aizber-  pēc tam nekas vairs nebūs kā pirms tam un kāpēc gan upe neļaujas neļauj neļauj visu salauž, aizbrāžas, nepaskaidro un aizauļo?


Tā ir ar tām upēm.
Apmēram tā.

Gan kādu dienu tā piestās.