Pārvietošanās pārmaiņus gan boingos un  ātrgaitas vilcienā, gan ar kūdras purvu drezīnu, reizēm izraisa sistēmas/procesu konfliktus.
Lai arī, miesa, gars un prāts trāpījušies elastīgi, tomēr pienāk brīdis, kurā atšķirības iekož acīs vai izļoga ceļgalu locītavas. Tas brīdis tāds- ar mazliet skumjajām actiņām.

Kad ieraugi, ka nekas taču neimainās- viss ir tieši tāpat, kā pirms nedēļas, mēneša vai pieciem.
Pirms gada vai trijiem. Vai četrarpus. Vai pieckomā septiņiem. (nejaukt šo ar "viss jau ir bijis!")

Ka to, ko gribēju saprast, sapratusi esmu.
Bet, ko tālāk un ko tagad darīt - tā arī neesmu sapratusi.

Ka vairāku segmentu iztukšīša sajūta iz Kolonkas sindroma, skatīt  kopienu farawaysoclose- tas ir spēkā joprojām.

Sēžu koridorā, mūžīgajā uzgaidāmajā telpā.
Te ir lidmašīnas, kosmosa kuģi, zem lamanša eurostari un krustpilnieki.
Te visi pietur, kaut kur atnāk, kaut kur aiziet.

Čabinās un bruzguļo. Vienīgi es spītīgi (?) neizvēlos iet nekur. Izvēlos neizvēlēties. Noskatīties, nevis piedalīties. Neteiktu, ka TV skatītāja pasīvums būtu raksturīgs, drīzāk tāda iekšēja rezignācija. Sak. " Man vēl jāpadomā. Ko ta nu es tagad tā sataisījusies. Kas ta'būs zin, piesēd vēl, piesēd. Tā vis'nevarēs."

Starp "iet", "aiziet" un "atnākt" ir "būt." Un kaut kur tur esmu iestrēgusi.

Tad nu, lai dzīvo apzinātas kontrastdušas, mājas ar norautiem jumtiem un izlauztiem pamatiem.

Šādos brīžos lai pieminam harmoniju, mieru caur dinamiku un asperu ad astru.
Viss reiz būs.
Tikai apzinies ritmu, meit.
Un nesēdi caurvējā, ja veselības žēl.