Čaklie kolchoznieki, kuri svīstot pustumšajai rīta gaismiņai, triecas pie saviem kombainiem, zināja rakstīt, ka bez šī bloga apdeita sākoties kas līdzīgs lomkām. Ka vajagot. Vai ta man grūti.

Tā kā nekas svarīgs un ievērības cienīgs mūžības kontekstā ar mani pašlaik nenotiek: vedu bohēmiskas mājsaimnieces dzīvesveidu- guļu, pletēju, mazgāju putekļus, un pūru vētīju pa dienām. Pērku zaļus aizkarus, svečturus un citus smieklīgus aksesuārus, itkā nekad nebūtu par Āfrikas bērniem vai Kārsavas medmāsām iedomājusies. Itkā nebūtu sirds krūtīs un ciešanu rūgtumiņš aknās. Provēju pa vieglo. Kopš brīža, kad pie manis ir nodokļu grāmatiņa un tās korp. mail accounts nodzēsts, tas sanāk labi.

Savukārt naktīs triecu par dzīvi, dzeju un medicīnu ar nule no aizokeānijas pābraukušu vāravu,
zo, ar mani tiešām nekas tāds nenotiek. Augšējam kaimiņam ir pretīga muzikālā gaume tieši virs manas guļamistabas, kurina man dāsni, paldies A/S Rīgas Slitums, vienīgi iela palikusi skaļa. Un no tā skaļuma palodzes paliek sodrējainas. Sveiciens putekļu lupatiņu ražotājiem, vajadzētu gan kādu "auto_complete.exe." uzrakstīt.

Nākamnedēļa solās būt dikti intensīva no frontes viedokļa, tāpēc šībrīža luņošanos un atrašanos namā sešos vakarā ar paviršu ērkuļa sasuku dikti nenosodu, jo zinu, ka drīz jau būs jāintegrējās Vidē, palikt par kārtīgu homo hipotekaris.


Un, patiesībā, šodien samaidījos par kādu iesūtītu vērojumu. Gods un slava vērotājiem.
Atļaušos iepablicēt,
(c)nav mans.

Kaut kas iz Pareizās Vides Dzīves.

"Nesen ieklausījos, kā runā Atsevišķi Mani Kolēģi. Viena iezīme ir tāda, ka izrunājot vārdu "miljons" vai "million", vai "миллион", viņu balsīs ieskanas tāda interesanta noskaņa - kaut kas pa vidu starp tēvišķu mīlestību un bērna prieku par tikko atkal no vecākiem dabūtu, ļoti garšīgu un pazīstamu konfekti."




:)