Šorīt, kamēr gaisma bija knapi uzsvīdusi un lietus- vēl nenosvīdis, man atkauliņ bija jādodas tajā pašā tālajā gājēja ceļā, ar to pašu galamērķi, kurš aprakstīts pāris gabalus atpakaļ.



Vēl mājas siltumā un biohazarda noskaņās (par to, no kā ražot tvanu un kodolierčus mājas apstākļos, pastāstīšu pēcāk), es pieņēmu ļoti svarīgo Lēmumu.

Iet ar balto mēteli.

Proti, nevis kaut kādu ērto brūni čaukstīgo, uz kura ne dubļus redz, ne ketšupu no hotdoga.

Bet gan ar Balto. (lasīt pieklusinātā balsī).
Tas ir pavisam citādi.

Uz ielas braucošie trolejbusi atkal jau izskatījās aizdomīgi.
Noskaņoti rotaļai "šļakstu dubļus."

Un mans mētelīt's: tik balts, tik balts.
Un dubļi tik pelēcīgi. Disonanse. Izaicinājums.

Stalti un turoties tuvāk namu fasadēm nonācu pie Dzirnavielas stūra, kuru drosmīgi šķērsoju pa diagonāli, lūk, tajā krustojumā, jemot talkā savu stratēģiski, konceptuāli analītisko Prātu, kurš par spīti 8.53 un bezmiegā vadītajām miega stundām, tomēr ieslēdzās un pieņēmu Lēmumu, lai nosargātu mēteļa Baltumu.

Ka vienkārši vajag Pet pa Pareizo ielu, kur nav trolejbusi.
Un, vēlams, vienvirziena ielu, izvēloties to troruāra pusi, kurā parkojas. [Atgādināšu tumši sārtu CLK & koši dzeltenu hjundai kūpē īpašniekiem- oficiāli tam domāta kreisā, proti, sirds puse.]

Jo tā samazinās risks dabūt kādu peļķi uz kumbra, kas it diskrēti izskatās brūnajam mētelim, bet ar gaišo mazliet nesapas. Jo parkojās tomēr ar mazāku ātrumu, nekā močī pa štrāsi. Vai kā nu pareizi tas saucas.

Nu ja.
Tā bija Pareizā, Uzvaras Stratēģija.
Aizgāju balta.
un atgriezos balta.
Taktika, lūk.

Sniegs! Kāds pārsteigums!




Vai atbildīgie dienesti jau gatavi?