Gōju pa mežu/rubeņus šaudeiti jau nu nē, bet gāju Brokastā ar exKlientu/Partņeri, kurš tā kā varētu gribēt mani nodarbināt.

Kad mūs vairs šķīra tikai diženās Valdemārielas platums, kāds trolejbuss, pilns ar pilsoņiem pasažieriem, beidzot atrieba visu autovadītāju pārrestības trolejbusiem, tautai, skatītājiem, koksnei un atmosfērai, no matiem līdz zābakiem mani dāsni nomazgājot lietusūdenī. Tagad par manu matu spīduma noslēpumu un bikšu bukšu asumu gādā SIA KUK Rīgas Ūdens un SIA Rīgas Satiksme, nevis kaut kāds triviāls alus-kefīra šampūns vai friziere Mazā I.

Nekas, matus nosusināju papīra salvetēs, (peļķē nebija ūdeņradis, zilie graudiņi vai grīdaskrāsa), bikses aši apžuva un varēju jau atkal stundu daiļi dirst'i(c) Vedjmah, stāstot un uzklausot sarunbiedru par Lietu Patieso Dabu.