Liekas, ka nu zinu, kas ir "bezspēks."

Tā nav nevarēšana uznest/nonest vairākas smagas somas vienlaicīgi, priecīgās pastaigās pavadīt kādus km 20, vai piemēram, kādu labu brīdi iztikt ar pāris stundu nomiedžiem. Vai citādi izpumpēties fiziski, garīgi, morāli pēc savas gribas.


bezspēks piezogas tad, kad nākas atskārst, ka iepriekšējās, abpusējās vienošanās nav spēkā, jo "mēs tā nevēlamies" un jaunais risinājums tiek draudiem, šantāžu un kārtējo milzu panikas taisīšanu.

ja pārtin vakardienas "sarunu", tad tā būtu labs materiāls psihiatrijas vai kriminālistikas stundentiem, žanrā "kā panākt savu."
pefrekti iestudēta izrāde, nostrādāta līdz detaļai: jūtams, ka pieredze krāta gadiem. bet tik vien no sev piezīmētās upura lomas labuprātu atsacīšos, citādi kakls sāp jau atkal, psihosomatika, zinies.


ja printsipā par sevi mēdzu pastāvēt visai oukej, tad gadījumā ar savu ūberkūlo darba devēju varu paziņot, ka ar mani var tik galā vienkārši, kā 2KB pārsūtīt.
galvenais ir kliegt, piesaukt sagrozītus faktus, ne mirkli nepieļaujot argumentāciju un padraudēt. Noskaņa bija kā 13 gs vācu mākslinieku gleznās un grafikās, kur attēlotas pekles ainas.

Shit. Kam ir jāsaliecās galvā, lai šitentā izdarītos. Un kālabad.


"Gribas baltu gulbju." ziniet.