Baseinā plānoto 45 minūšu vietā nokapāju stundu. Beigās uzķēru ritmu, kurā neviens cits neklapēja pa papēžiem vai man nenācās apšvimmēt lēnākos, izdevās uzķert to sajūtu, ka ar rokām un kājām šķel ūdeni, nevis slīdi pa to. Šajos brīžos sirds pulsē tā, ka elpa netiek līdzi, jūti, ka daļa no ķermeņa skrien pa celiņu elegantā sazobē, vien plānā galdiņa urbšanā, autopilotēšanā un par niekiem strjomēšanā atsēdinātā otra daļa nespēj izepot pareizajā ritumā. Bet sajūta tomēr kā zobratiņam: izelpa/ieelpa labajā pusē, ieniriens, īriens, galva, labā puse, izelpa/ielpa- helikopterītis tāds, grozies ap savu murgkaulu, ap savu centrālasi.

Un sasmejoties zem ūdens, sarijos pusgada hlora normu, kad iefiksēju, ka pirmajā celiņā, pie pašas grīdas satupuši, nirēji trenējās: es glīši peldu, bet zem manis vieniem tur tusiņš lejā: viņi atgādināja pieplakušas vardes-pētnieces. Būs jāiemēģina.