Atzīšu, pēdējās dienas ir pavadītas samērā neveselīgi. Ticis maz gaismas, maza kustību amplitūda, maz svaiga gaisa, viena vienīga uzdzīve, irgāšanās, zobgalības, sarkanvīns, ņemtme un tā tāļāki. Jā, organisms sajūsmā neaplaudē, morālā labsajūta nerotājas augstienēs, tālab drusku parakstīšu, pirms došos peldēt. Varbūt.

Neviļus bija pieklīdis kāds žurnāls- Lilita un šorīts bija pateicīgs tieši Žurnalim.

Nav mērķis izvērst še nummmura analīzi, bet tapu aizkustināta par pretrunu miglu, kādu uzpūš glancētopadomiņu spiedzošais apkopojums.
Vēlos, dakter, par to parunāt.
Žurnalim vairāki dižraksti:

- intervija ar kādu karjeras sievieti. ("arī brīvajā laikā man patīk visu kontrolēt un izrēķināt.") Tāda gauži skumja ainava, emocionāla saldētava un svilpjošs, šķebinošs ziemelis uzvējoja iz rindām. Ceru, ka cilvēks ir no tiesas laimīgs.

- "draugs tavā gultā"- ar morāli par to, ka būs draudzēties, "šērot dvēslītes". Tas drebinoši zināmais saturs, bez uzbraucieniem un saudzīgi piezemējošais, ļoti pieklusināts raksts, bez kliedzoši laimīgiem attēliem un izboldējumiem.

- "kāpēc jūs gribat būt maitas?"- autors ir kāds džentlmenis, patīkams, diskrēts, ar pirkstu acī iebraucienu kopums, kurš vienā setā nošķūrē intervēto varoni-karjeras sievieti pāris lapas atpakaļ.
Gandrīz nekādu pretrunu.
Klusi pīkstieni ne-padomiņu stilistikā ar aicinājumu apzināties savu vietu barības ķēdē un iztikt bez pārspīlējumiem.
Ja reiz tik ļoti vienkāršais "cieni citus" nepieķer.
Tātad, veselīgi.

un tad: welcome to our jungle. Sašaujam visu kaut mazliet jēdzīgo ar parasto, klasisko metodīti "bet es taču tomēr esmu sieviete, wīiiiii!"

Seko pāris atvērumi ar neatvairāmo konceptu "savāc viņu no ballītes"- kur pastarp padomiņam, akcentēt krūtis, dibenu vai kājas- jo "vīriešiem esot vienalga", draudzīgi dejot un čalot, daudz nerunāt un neuzmākties, lai neatstātu nervozu iespaidu, bet sīki izprašņāt, lai vīrietis justos novērtēts, pēc tam uzlikt roku uz delma un skatīties acīs un tad jau drīz arī vienoties, kur tieši vedīs jūsu ceļš tonaksniņ, utt. Vienvārdsakot, Laimes Ķeršana - tik Vienkārši un Ātri. Graujoši.

Tad notiek izvēršanās par "kādas sievietes viņiem patīk", in terms of dekoratīvā kosmētika.
ka lillā lūpukrāsas nav labas, spīdumi līp, bet melnās kontūras zem acīm piešķir juteklisku skatienu un vispār- esi dabīga/dabiska!!!!
Oukej. Oukej. Noapaļosimies- varbūt nevajag mēģināt ierāmēt, nosaukt vārdā to, ko nemaz nezini un tālab nevari universalizēt? "Dabiski melno kontūru" padomiņi no "programmista Pētera, 39 gadi", tādi...lieki iztērēta tipogrāfijas krāsa.
Vai nevar atstāt šo segmentu komunikatīvā mierā, ikurāt, kā mūžseno debati par Urbjmašīnu/dībeļu Skaitu & Lietderību mīļotā vīrieša dzīvē/instrumentu kastē.
Sektori, kurus neskart, vien bezgalīgi cienīt un godāt. Peace here?


Un tad vēl citas kaudzes ar kliedzošām uzvaras receptiņām, kuras mesties lietot uz līdzenas vietas, lai viss notiktu pēc manis- pasaules labas, globusa turētājas un visuma centra- iecerītēm, sapnīšiem, utt.

Satirežēto padomiņu troksnī var it viegli apdult un messidžu par nelielu piebremzēšanu, ieklausīšanos nesadzirdētu palaist garām, jo tas nav tajā- glancīgās veiksmes receptūru krāsā.
Tas nekliedz.
Tas nav boldēts.
Jo tam nāktos nokāpt no savas, princeses snaužamās smailes (kam tas ir izdevīgi?), jānoliek ierocīši, jāsabalnsē akcenti "kājas-krūtis-gurni-smadzenes", kā arī, mazliet jāieklausās tajā vietā, kas zem stilīgā topiņa un satriecošās veļas.
Tur, krūškurvī mazliet pa kreisi, kur kādreiz bija sirds, pirms to drukāja uz Valentīndienas kartiņām un atlēja šokolādē.




P.S.
Lieliska nodaļa bija vēstuļu konkurss "Kā man izgāja ar ārzemnieku."

Eliksīrs par to, cik Ēģiptes gaiss un vīriešu uzmanība ļauj justies atbrīvoti, sajusties novērtētai, iekārotai un mīlētai vainagojās kādas lasītājas stāstā par gadījumu saulainajā Itālijā.
Kvēlas, bet patiesas mīlas alku pilnajā aprakstā, kur jau pirmajā vakarā stāsta varone bārā iepazinusies ar kādu Galīgu Frīku, "attiecībās ar kuru" fortūna nebija viņas pusē, jo izlasīju vien pašu pēdējo rindkopu.
"Tā nu mans atvaļinājums strauji tuvojās beigām.
Jau domāju, vai man nav uzlikts vientulības vainags.
Taču tad bārā iepazinos ar Frančesko."

Tālāko atļāvos nelasīt. Ceru, ka viņi aprecējās un dzīvo laimīgi.

Ar žurnāli Lilit mani  šīsdienas lasītprieki nebeidzās.
Ēdamvietā tika atrasts nikustamo īpašumu katalogs.  Un "tut i karta pošla," kā savulaik kolēgas sacīja.

Tālāk, lai runā citāti no Pērļu Krātuves šeit,  kur zemes gabali ir aprīkoti ar elektrību.

Diemžēl, mājaslapā nav iekļauta leģenda par ciematu Avotiņi, par to, ka tā vieta bija izredzēta mūsu seņču vidū jau prims 27 gadsimtiem (ahoi, vēsturnieki/sveiki, matemātiķi!), ka tas nemaz nav ciematiņš, bet pilsētiņa ar arheoloģiskām sensācijām, ka visa pamatā ir shēma un banka uzrauga būvprocesu un jums tur būs laimītes pilniņas mutītes. Zo, pērciet namiņu Pilsētiņā Avotiņi, zaķīši mīlīši,  tur Daugavas ūpes ūdenī spoguļojas Vecrīgas tornīši.

Varētu būt bezgala smieklīgi, ja nebūtu tik žēlīgi.