Ā, Vedjmah vaicāja, kā man Bābele.

Tātad, patika man Bābele.
Blīvi un grodi savīts audekls: ar riebumu, pretīgumu, dažādo taisnīgumu un patiesību variācijām. Vairāk neko arī nepiebildīšu.


Savukārt, ja reiz par kinematogrāfu.
Kādai no manām kolēgām, kurai nebūtu problēma identificēties ar Merilas Strīpas tēloto varoni iekš zināmā gabala par korporatīvo jātni, ir gadījies kāds eksidents, kas līdzību pieaudzējis vēl ciešāku.
Proti, šie apbrīnojami zili baltie mati, "pod merļin monro."

Ar šo viņai paveras jauns un plašs darba lauks vietējās jaungada ballītēs, vai nu par par Bargo Sniegbaltīti oder draisko Ledus Karalieni. Trejvalstu dižākajā pārtikas, izklaides, kultūrpreču un galantērijas veikalā jau vakar bija sakrāmēts "viss jūsu baltajiem svētkiem": visai perversi ķitelīši dažādiem salaveču un sniebgaltīšu augumiem, baltu bārdu kalni ar jau piemontētu cepuri,
parūkas no "enģeļu matiem" un tamlīdzīgi sezonas hiti.

Es gribēju biezpienu nopirkt. Cik garlaicīgi, piezemēti un latviski.