Dikti saviļņoja pērnās zāles dižlauku vidū uzstādītais reklāmas stabs, ar plakātu "Europa Centras- 15 km.", ap kuru žēlīgi drebinājās pāris melnraibas govis, mēģinot izkašņāt ko ēdamu.

Pirmajā semestrī lietišķajos pasniedzējs Treijs ļāva strādāt tikai ar divām krāsām.
Melno un balto.
Kompozīcijas grafiskie uzdevumi bija līniju ritmi: trīs planšetes.
Savukārt, "krāsainie"- melnbaltās pārejas, trīs planšetes, uz katras 4 slejas ar visdažādākajām melnbaltajām pārejām. Treijs tos sauca par "šatieriem", jo smalkākas un ar pustonīšiem niansētākas pārejiņas, jo labāk "spēlēja." Tā nu trīs mēnešus jaucu balto līdz melnam un melno līdz baltajam, turpu šurpu, līmēju un graizīju, pazinu pelēko visās tā gradācijās. Īsi pirms skatēm, pasniedzējs nolēma mūs smalki izjokot. Sakot, ka nule ir atļautas vēl divas krāsas katram, vēl divām planšetēm. Jāpiezīmē, ka viena no pirmajām lietām, ko iemācās lietišķajā skolā, ir atlikt darbus uz pēdējo brīdi, jo tikai tad studijām ir īpaša romantikas pieskaņa.

Lūk. Tātad, īsi pirms skatēm, es tiku pie atļaujas izmantot savu mīļo zaļo un okeri arī.
Līdz ar to, varēja jaukties iekš balts-zaļš-melns un balts- okeris-melns dāsnajās gammās, slīkt sloksnītēs un PVA līmes pleķos. Pēc melnbaltajām pārejām, divu "jauno" krāsu pienesums šķitās varens blieziens, tālab divas šatieru slejas tapa jaucot nevis mērenas un rāmas pārejas, bet atļaujoties sakompilēt blakus pretējos toņus. Likās svarīgi parādīt, ka krāsainumu var iegūt arī ar trim krāsām. Un, rekā- izspēlēties. Ar veikumu pati biju apmierināta.
Tikai skates rītā Treijs ieraudzīja manu planšeti un klusi, bet bargi teica:
"studente Bārbala. Kāpēc atkal šīs provokācijas?"

Atzīmi es tomēr dabūju. Turpmāk mani kompozīcijā uzraudzīja īpaši stingri un lika iemīlēt pelēki mierīgās pārejas līdz kaulam. Taču, drīz vien muzejā kopijai gan planšetēm, gan arī aušanai izvēlējos suitu villaines. Treijs tad arī saprata, ka viņa tik mīļajos Vidzemes šatieru grožos es laikam nepalikšu un vēlāk pat itin atzinīgi komentēja darbus, kad tas beidzot pelnīts.


Šodienas dižceļš bija tieši tāds, kā pirmā kursa planšetes.
Ļoti pelēks, ļoti niansēti pelēks.
Labi, ka nakts tomēr satumsa melna un gaismas kastes te ir raibtin raibas, neciešami/patīkamā bezgaumība.
Labi, ka zinu to, ka krāsas ir krietni vairāk.
Un ir pazīstamas arī to nianses un savstarpējās pārejas.