Tagadiņ būt Liepājā, uz Ziemeļu mola.
Žonglēt uz slapjajiem akmeņiem tik ilgi, kamēr vējš izpūš visu lieko iz galvas, kamēr ādas praķīts izmiekšķēts caur un caur un nav spēka turēties ne pa vējam, ne pret to. Kamēr zini un izjūti ritmu, ar kādu viļņi sitās pret malu un kā katrs septītais ir  augstāks par iepriekšējiem. Vai devītais. Vai trešais.

Taču mols lai pagaida. "Pļavas darbi negaida".


Nule pārnācu no mītiņa, kurā pārmaiņas pēc netikās krēsli, amati un zīmoli, ancuki ar kostīmiem un apročogas ar šlipšadatām. Bet diezgan dzīvi cilvēki- patīkama pārmaiņa.  Un tajā stikla alumīnija ēkā, ar tērauda liftiem un fenšuj akmensdārziem, ūdenstrūklakām starpstāvos,  lai darbinieku motivācija allaž būtu līknes augstākajā daļā, pie ieejas rotājās Rīgas domas pr-tāja izsniegtais vimpelis "Par vissakoptāko teritoriju priekšpilsētā."