Biju jau drusku piemirsusi zelta ķēžu un dižgredzenu kultūru, bet šiten te,  Zināmu Aprindu pulcēšanās [pulēšanās] vietās to atsit atpakaļ, ka vai nu.  Sanāk, ka viena no tādām vietām ir ēka, pie kuras mana galera pietauvota. Piemēram, šodien brokastlaikā cafejnīcā cienīgi, ar atlēta soļiem, atlēta skatienu un atlēta vārdu krājumu ieradās kāds vietējais oligarhs,  pasūtināja sev 'fitnesa muskuļbūves koktēli'  un  visi iekš cafe sēdošie mazliet nervozi sastinga. Pasūtījums netika veikts tik brutali, kā Tarantīno filmās- ar revolveri, taču  pietika ar kunga rotājumiem: proti- viņam bija apmēram piecus cm plata zelta aproce, kura sastāvēja no Versace logotipa stilistikā iedvesmotām lauvu "sejām", savstarpēji saķēdētām,  kā arī,  gredzens- izmēros pār diviem pirkstiem,  kurā zelta, platina un dimantu savīta čūska apvijusies ap šo te pašu lauvu. (Nebrīnītos, ja funkcionalitātes un praktiskuma vārdā caur 'lauvu nāsīm' varētu  iešņaukt vistīrāko kokaīnu, bet iespējams- es alojos).

Kungam, acīmredzot, ir  svarīgs ne tikai pirmais iespaids, bet arī pareizs laiks- tam kalpoja ļoti plats, liels un atkal jau bruļikains rokas pulkstenis, kuru ceru, ka viņš nelieto uzliktu kājām gaisā. Būtu kaut kā nesmalki.

Esmu iespaidota.  Bling, bling, bļ.