Zeptembri, vecais viltniek. Klāt gan.
Un to var atrast par jauku: īpaši labi ir sēdēt uz terases, kurai, lai uzķertu vairāk saules, ir noņemti saulessargi- tā spītējot asajam vējam šodien pusdienojām. Nevar vēl ļauties un nozust telpā, zem palmām, ir jāķer un jāspīdinās svaigā gaisā: pēc brīža, logos un sejā cirtīsies lieti un vēji, tālab prasās iemarinēt gausās pēcpusdienas, pastiept garākas un paņemt līdzi.

Šādām dienām piestāvētu apsēsties pulkā pie garā galda, ēdot ceptus lašus ar boli, triekt par to, kas katram ir bijis, darīts, redzēts, izjusts, palaists garām vai piefiksēts. Par jauniem darbiem, veciem pienākumiem un citām zemēm. Par jaunām mājām un vecām neizkrauto kastu kaudzēm. Par pārnācējiem un pienācējiem. Bezrūpīgi smieties un uzčalot par visu un neko. Triekt. Vīterot.
Tostus par zaudētām spēlēm, bet nezaudētām mācībām cilāt.
Tostus par uzvarām, kuras ir tikai uzvaras.

Un Džeimsus Bondus skatīties.
Vai neskatīties neko. Piefiksēt, ka sīkie ir divas galvas garāki par nesīkajiem.
Piefiksēt, ka sapņi piepildās, tikai ar dažām korekcijām, ka zelta zivtiņa ir mazliet pakurla un tas telefons mazliet bojāts. Tikai mazliet. Un paldies par to.

Taču šodienas galvenā stunda ir ģeogrāfijā.

Otrā- teksta uzdevumi artimētikā, sadaļā ātrums/laiks/attālums.
Tas pats vecais, labais vienādojums, kuru dažs māla plastos ar adatu zīmēja. Lai tač beidzot saprastu. (Es gan sapratu tā vai tā, bet bija interesanti klausīties paskaidrojumus un kamēr man skaidroja, man bija jādomā par ko citu. Kā uzšūt kleitu, piemēram.)

Ķīmija gan pieķer. Pierakstīt grūti, pētīt- vilinoši.

Pēc tam laiks latviešu valdodai un nodarboties ar jautājumu uzdošanu un atbilžu piemeklēšanu formā "kāpēc". Un tad atkal atgriezties pie ķīmijas.