Tā gan, jā.

Kaķīts Frenkijs vakardien vareni pieķēra- viņš nedzīvo sev komfortablā vietā, ar pareizo cilvēku: kā parādījos, tā ieleca klēpī un līda piedurknē, murrāja un šķiet, lūdzās komunikāciju, kurā neviens nekliedz un lieki neklaigā- viņš bija izslāpis, ilgi neglaudīts.

Droši, ka Frenkijs ir pelnījis mazāk čakarējošu ēdiena servētāju un sabiedroto, vien pati esmu pārskrējienos starp diviem galapunktiem, pār pa galaktikām un tīrumiem, ij tas diezko neiet kopā ar ko paredzamu, ieskaitot, kaķturību. Tā nu ar lielu žēlumu dūcu pretī: kaķīt, jaukais, pienāks labās dienas, būs, bet ne tagad, zvērēn, ne tagad- tagad man tumšos vakaros jālec pāri Vabalai, Tatulai, Vežys, Musei, jāsēd pie Neras, un tajos septiņos līkumos pirms Stumbriškiem jātur stūre un jādrebinās, kad autosalonā, no diezkurienes uzvēdī trūdošas labības salmu aromāts. Tagad ir šitā. Un ir grūti kaķīškungu tur tā atstāt, bet līdzi ņemt- vēl jāapsver.Laiks rādīs, kurdien būs labā diena migrācijai no statusa "lauku kaķis" uz "pilsētas kaķis". Un kā to vispār pareizi un mazāk traumējoši izdarīt.

Mīkstčaulīgi lecu mašīnā un pa grumbaino ceļu muku prom no kuplajām nātrēm, baltajiem dzidrajiem, upeņkrūmiem nenolasītajiem.
Purvainie Zemgales līdzenumi uzdzen šermuliņu armijas pār muguru: nav, nav, nav man tomērt kreisajā paribē laukakmens- dzīvības dažādās formas un formāti iekustina krietni. Katrs citādāk.