Esmu novērojusi, ka kārtīgi Ciberi regulāri padalās ar savām bailēm vai sapņiem. Nu, un bērnības atmiņas, pārdomas par kvasa garšu 83 gadā arīdzan, kā sacītu reklamas industrijā par seksu- "sells.".

Zo. Varu pastāstīt. Par Bailēm.

Manam auto tagadiņi ir Veselas Divas Pazemes stāvvietas. Abet man, savukārt,  ir bail no tām Pazemes Stāvvietām!  Piezogas klaustrofobija, ka nemetas.    "Turpmāk- divreiz dienā."

Tā nu vakar noparkoju savu (pārmaiņaspēc, ļoti tīro) Protesta Brenda  vāģīti zemmājas garāžā, slaiki novietojot to blakus Porša kabrioletam,  dažiem ūbermočiem un citiem attāliem minimokika Stella radiniekiem, ar kuriem pārvietojas tejienes smalkļaudis un provēju rast izeju no šī andergraunda:  durvju tur daudz un paceļamo vārtu arī, bet likās, ka iet augšā pa estakādi nebūs īsti pareizi.  Savukārt daļa no raustītajām durvīm ir vai nu slēgtas, vai ved uz tumšiem kambariem, kuros man bail iet iekšā, jo šķiet, ka vai nu tur ir īsti Vilki vai arī, ne mazāk īsts Līķis.  Mazums, ko spēj kārtīgās mājas iedzīvotāji. [Sveiciens spēles Cluedo zinātājiem.] 

Vot.
Izraustījos.
Gan durvis, gan iekšēji, kā tāda galīgā.

Beigās  atradu vienas durvis, kuras veda uz kāpņu telpu- tajā  bija lifts (manās kāpnēs itkā lifta nav), uzbraucu uz 5 stāvu: arī mana dzīvokļa  tur nebija. Nu, tad  nobraucu uz pirmo stāvu, izgāju pa durvīm: izrādījās, ka biju aizraustījusies līdz mājas diagonālajam galam un tad, pār pagalmu iegāju savās savās kāpnēs, itkā nekas nebūtu bijis.
Ne smildziņa, ne  dūša notrīsējusi.  Vēsā sejā, ja.
No fear, kā raksta uz Audi bamperiem.