Divi gab.


Pirmais: pusdienojot uz "lauku terasas", vairs negribas slēpties zem saulessargiem, bet doties sauli lūkāties.
Tā, šķietas, palikusi mazliet tālāka, tālab gribas to tvert pastiprināti.


Otrais.


Pie blakusgaldiņa pusdienoja kāda PSRS laikā emigrējusi izredzētās tautas ģimene- 2 gab vecie un viņu šeitdzīvojošā meita. Šaizemē gan jo gauži prevelē sacensība par Praktiskumu un Taupīgumu, ko šie seniori pušķoja, tērpušies emigrācijas brīdī skapī atstātajās vasaras drānās. Nu, var tač iedomāties tos " baltjiskajās vzmorjes vasarnieku" outfitus iz savas bērnības ainām- cepures: kuplās nāģenes ar kniedēm, katūna kleiti ar nierīšu rakstu un sintētisko, adīto maječku ar rāvējslēdzēju kungam. Lūk. Tādi bija blakusgaldiņa emigranti. Taču, kas visbēdīgāk, tas bij kontents un sarunu organizēšana, kurai tie nodevās ar azartu un troksni, komentējot "kā būtu pareizi jādzīvo", jo viņiem, esot Amerikā, gan esot redzams, kā šeit pietrūkst, proti: stingrības un kārtības.

Ka neviens nejēdzot arī bērnus audzināt, sēdot tikai pie saviem daturiem un neizrādot cieņu iebraukušajiem radiem, ka mazmeita, kurai pusgads, vakar saplēsusi radinieces PLATĀKO zelta ķēdi (piebilde, "slava bogu, čto u meņja ješčjo jestj dve") un vienvārdsakot, neesot nekādas kārtības, jā.
Un pēc kā izskatās pilsēta! Sabūvēti te kaut kādi! Un tas ēdiens: es viņam saku, neejam uz restorānu, ēdam mājās, včera že farš kupila. Nē, atbrauc un tērē naudu- guļaķ, veģ, hočet, vot!!!

Un, skaļā un dominējošā kundzīte nicīgi paskatās uz savu kungu: "un arī Tu neko nesaproti. Vakar, alu sadzēries aizgāji uz kazino un zaudēji cik tur naudiņas. Un arī nemāki audzināt mazbērnus." un tā diezgan ilgi gaterējās.

Pareizā pozīcija ir tāda, ka bez mums jūs pazudīsiet un cik labi, ka esam prom no šīs bedres, kurā mazbērni plēš ķērdes un neizrāda cieņu. Visi krupji, a mēs gan karaļi, ja.


Kaut kā kumoss kaklā sprēdāja un nekāda ēšana atkal nesanāca.