Daudz domāju, likdama smagi apautās kājas uz pārsālīto trotuāru. Ja būs slikti - raudāšu; ja būs labi - raudāšu. Nebija nekā... Nekā un uz sliktāko pusi. Asaras nelija. Tātad esmu stiprāka kā domāju, un tas mani biedē.

Šodien biju glābšanas misijā... Tikai vairs nesaprotu, ko glābu - sevi vai draudzeni. Daudz šokolādes un smieklu par spīti mūsu situācijai. Turklāt viņai ir vēl trakāk... Laikam jau tāpēc sev neraksturīgi telefonsarunas laikā iesaucos - "Es braucu pie Tevis!" Parasti, ja vien iespējams, nekur nebraucu.

Viņa paziņoja, ka man ir depresija. Sekoja neliela lekcija, ka depresija nav slikts garastāvoklis, kā daudziem labpatīk domāt (Turklāt man nav slikts garastāvoklis). Tā ir slimība. Un tas viss tikai par manu hronisko miegu un neizmērojamo nevēlēšanos kaut ko darīt. Vispār. Tikai gulēt... (Ai, kā sevi tikko sakārdināju...) Īsti gan nesaprotu... Tad tā vienaldzība pret apkārt notiekošo ir mana organisma aizsargreakcija vai tiešām depresija...?

Un vēl kas... "Manis te nav..." Arvien biežāk iedomājoos, cik TAS gan būtu viegli. Man viegli. Pārējiem...? Bet kas man daļas gar pārējiem? Vai arī tomēr nevajadzētu aizmirst?
"Starp divām bezgalībām man izvēlēties ļauts." Jau toreiz... Jau tad... Toreiz neviens nesaprata. Tagad arī nē... "Lai kuru izvēlētos, kāds mani atpakaļ sauc." Jā... Tagad arī... Bet saucēja balss kļūst vārgāka un klusāka. Biedējoši no vienas puses. Ja nu vairs nesauks?
Atceros, kā tas viss tapa. Salijusi apsēdos uz linoleja klātās grīdas, galvu atspiedu pret virtuves durvju stenderi un dziedāju.
Man tā pietrūkst tas, ka varu būt viena un dziedāt... Izdziedāt visu slikto, visas sliktās emocijas, stresu, sirdssāpes...Dziedāt, līdz asaru pile zem zoda sakrājusies pietiekami liela, lai atrautos... Un tad - galva kā spainis, acis sūrst, bet ir viegli... Vieglāk... Pavisam...